Es mēdzu teikt, ka ir trīs lietas, kas mūs dara laimīgus šajā pasaulē un palīdz sasniegt mūžīgo laimi Debesīs: stingra, maiga, priecīga un nešaubīga uzticība ticībai, aicinājumam, ko katrs esam saņēmuši, un šķīstībai. Tas, kurš apstājas pie ceļmalā augošajām kazenēm — juteklības un augstprātības šķietami kārdinošajām ogām —, paliks uz ceļa pēc paša gribas, un, ja nelabosies, kļūs nožēlojams un nelaimīgs, jo būs uzgriezis muguru Kristus Mīlestībai.

Es no jauna atkārtoju, ka visiem ir vājības. Bet tām nekad nevajadzētu mūs attālināt no Dieva Mīlestības, bet gan drīzāk mudināt mūs meklēt patvērumu šajā Mīlestībā, ieģērbties šajā dievišķajā labvēlībā itin kā senie bruņinieki ietērpās savos bruņutērpos: šis ecce ego, quia vocasti me (1 Sam 3, 6, 8)— „še es esmu, jo Tu mani esi saucis, tu vari paļauties uz mani, jo tu mani esi aicinājis“ — tā ir mūsu aizsardzība. Mums nav jābēg no Dieva, kad atklājam savas vājības; mums jāstājas tām pretī un jācīnās, jo Dievs mums uzticas.