Kā mums tikt galā ar savu zemiskumu? Es uzstāju — jo tas ir fundamentāli svarīgi —, ar pazemību un atklātību garīgajā vadībā un gandarīšanas sakramentā. Ejiet pie savu dvēseļu ganiem ar atvērtu sirdi. Neaizveriet to, jo kad sirdī iemetas mēmuma dēmons, ir grūti to dabūt laukā. Atvainojiet manu apnicīgo atkārtošanos, tomēr man šķiet ārkārtīgi būtiski, lai jūsu prātos kā ar uguni tiktu ierakstīts, ka pazemība un no tās izrietošā atklātība ir tas pavediens, kas satur kopā visus citus garīgās cīņas līdzekļus un liek pamatus uzvarai.

Ja mēmuma dēmons ieperinās dvēselē, viņš visu sabojā; turpretim, ja to bez kavēšanās padzenam — viss izdodas: mēs esam laimīgi, mūsu dzīve iet uz priekšu taisni, nemetot līkumus. Vienmēr, kad vien tas nepieciešams, būsim kaut vai „mežonīgi atklāti“, vienlaicīgi tomēr saglabājot apdomību un takta izjūtu.

Vēlos, lai būtu pilnīgi skaidrs, ka jūtas un kaislības mani neuztrauc tik ļoti, cik ļoti mani satrauc lepnība. Esiet pazemīgi! Kad domājat, ka jums noteikti ir taisnība, jūs esat pavisam tālu no tās. Ejiet pie sava garīgā vadītāja ar atvērtu dvēseli, neaizveriet to, jo — es atkārtoju — citādi tajā iemetīsies mēmuma dēmons, no kura ir grūti atbrīvoties.

Atcerieties to nabaga jaunekli, kas bija ļaunā gara apsēsts un kuru nevienam no mācekļiem neizdevās dziedināt? Vienīgi Kungs — ar lūgšanas un gavēņa palīdzību — varēja viņu atbrīvot. Tajā reizē Mācītājs paveica trīs brīnumus: pirmkārt, Viņš darīja zēnu dzirdīgu — jo, kad pār mums valda mēmuma dēmons, dvēsele atsakās klausīties; otrkārt, Viņš deva tam spēju runāt; un treškārt, Viņš izdzina no tā nelabo.