Nereti gadās dzirdēt cilvēkus sakām, ka mūsdienās vairs nenotiek tik daudz brīnumu kā agrāk. Bet varbūt drīzāk ir tā, ka mūsu laikos vairs nav tik daudz dvēseļu, kas dzīvo patiesu ticības dzīvi? Dievs taču nevar nepildīt savu apsolījumu: „Prasi Man, tad Es tev došu tautas par īpašumu un pasaules galus par mantību.“ (Ps 2, 8) Mūsu Dievs ir Patiesība, visa esošā pamats — nekas nevar notikt ārpus Viņa visvarenās gribas.

„Kā tas bija no iesākuma, tā tagad un vienmēr, un mūžīgi mūžos.“ (Doksoloģija Gods Dievam) Kungs ir nemainīgs. Viņam nav nepieciešams pēc kaut kā tiekties vai censties kaut ko iegūt. Viņs pats ir kustība, viss skaistums un visa varenība. Šodien tāpat kā vakar. „Debesis izkūpēs kā dūmi, un zeme sadils un sabirzīs kā drēbe (…) Taču Mana palīdzība paliks mūžīgi, un Mana taisnība nezudīs.“ (Jes 51, 6)

Dievs ir noslēdzis ar cilvēkiem jaunu un mūžīgu derību Jēzū Kristū. Savu visvarenību Viņš ir nodevis kalpošanā mūsu atpestīšanai. Kad Dieva radības Viņam neuzticas, kad tās baidās un trīc, jo viņām trūkst ticības, mēs no jauna dzirdam Jesaju, kurš Kunga vārdā sludina: „Vai tad Mana roka tiešām ir par īsu, ka tā nevarētu atsvabināt, un vai tad Man nav spēka diezgan, lai glābtu? Redzi, Es daru jūru ar spēku sausu un ūdens upes par tuksnesi, tā ka zivis sapūst aiz ūdens trūkuma un to pārējie dzīvnieki nobeidzas slāpēs. Es tērpju debesis tumsā un padaru debess aizsegu līdzīgu maisa sēru tērpam.“ (Jes 50, 2-3)