Mūsu Kungs „spļāva zemē un taisīja javu no siekalām, un zieda javu uz viņa acīm, un sacīja viņam: Ej, mazgājies Siloe (t.i. tulkojumā „sūtītais“) dīķī! Viņš aizgāja, nomazgājās un atnāca redzīgs.“ (Jņ 9, 6-7)

Šis neredzīgais mums sniedz visīstāko nešaubīgas ticības piemēru! Tāda ir dzīva, reāla ticība. Un tu? Kad tu esi akls, jo tavu dvēseli nomāc rūpes un tai trūkst gaismas, vai tu seko Dieva baušļiem tāpat kā šis neredzīgais sekoja Jēzus padomam? Kāds gan burvju spēks varēja piemist šim ūdenim, ka tikai apslakot ar to acis, viņam uzreiz tiktu atgriezta redze? Vai daudz piemērotākas zāles šajā gadījumā nebūtu bijuši kādi brīnumaini, vieda alķīmiķa laboratorijā izgatavoti dārgi acu pilieni? Tomēr šis cilvēks tic; viņš dara to, ko Dievs viņam pavēlējis, un atgriežas atguvis acu gaismu.

Komentējot šo Evaņģēlija vietu svētais Augustīns rakstīja: „Ne velti evaņģēlists šeit paskaidro, ka dīķa nosaukums tulkojumā nozīmē „Sūtītais“. Tagad jūs saprotat, kurš ir šis Sūtītais. Ja Kungs nebūtu sūtīts pie mums, mēs neviens nekad netiktu atbrīvots no grēka.“ (Sv. Augustīns, In Ioannis Evangelium tractatus, 44, 2 (PL 35, 1714)) Mums jāglabā sirdīs droša ticība mūsu Pestītājam, šim dievišķajam Dziedinātājam, kurš tika sūtīts pasaulē, lai mūs dziedinātu. Un jo smagāka un šķietami bezcerīgāka ir mūsu slimība, jo stiprākai jābūt mūsu ticībai.