Mums jāmācās vērtēt lietas ar dievišķu mērauklu, nekad nezaudējot pārdabisko skatījumu uz dzīvi, un vienmēr rēķinoties ar to, ka Jēzus prot izmantot pat mūsu vājības, lai liktu atmirdzēt savai godībai. Tāpēc, kad vien manīsiet, ka jūsu sirdsapziņā tīklus sāk aust patmīlība, nogurums, mazdūšība un kaislības, nokratiet tos ātri nost un ieklausieties Mācītājā; neizbīstieties ieraugot savu bēdīgo situāciju, bet atcerieties — kamēr vien dzīvosim, mūs vienmēr pavadīs mūsu personiskās vājības.

Tāds ir kristieša ceļš. Mums bez mitas ar stipru ticību un pazemību jāsauc uz Dievu: „Neuzticies man, Kungs! Es gan — es paļaujos uz Tevi!“ Un kad mēs savā dvēselē sajutīsim to mīlestību, līdzcietību un maigumu, ar kādu Jēzus Kristus uz mums noraugās — jo Viņš mūs nekad nepamet —, mēs dziļi personiski un līdz galam sapratīsim šos apustuļa vārdus: virtus in infirmitatee perficitur (2 Kor 12, 9) — „spēks nespēkā kļūst pilnīgs“; ar ticību Kungam, par spīti mūsu vājībām, vai, drīzāk, ar visām mūsu vājībām, mēs būsim uzticīgi Dievam Tēvam, un Viņa dievišķais spēks atmirdzēs, uzturot mūs mūsu vājumā.