Bartimeja ticība

Svētais Marks savā Evaņģēlijā mums stāsta par kāda cita neredzīgā dziedināšanu. „Viņam (Jēzum) ar saviem mācekļiem un daudz ļaudīm no Jērikas izejot, Bartimejs, Timeja dēls, būdams neredzīgs, sēdēja ceļmalā un ubagoja.“ (Mk, 10, 46) Dzirdot ļaužu sacelto kņadu, viņš jautāja: „Kas tur notiek?“ Un cilvēki viņam atbildēja: „Tur iet Jēzus no Nācaretes.“ Šajā brīdī Bartimeja dvēsele iedegās tik stiprā ticībā Kristum, ka viņš sāka kliegt: „Jēzu, Dāvida Dēls, apžēlojies par mani!“ (Mk, 10, 47)

Vai arī tevī nemostas vēlēšanās saukt cik spēka? Arī tu taču stāvi šīs tik īsās dzīves ceļa malā un arī tev pietrūkst acu gaismas, arī tev vajag vairāk Dieva žēlastības, lai reizi par visām reizēm izlemtu patiešām nopietni meklēt svētumu? Vai tu nejūti vajadzību saukt: „Jēzu, Dāvida Dēls, apžēlojies par mani!“? Šī ir brīnišķīga šautru lūgšana, ko iesaku jums atkārtot bieži jo bieži.

Nesteidzīgi pārdomājiet to, kas notika pirms šīs dziedināšanas. Tas palīdzēs jūsos iesakņoties kādai ļoti skaidrai patiesībai: starp mūsu nabadzīgajām sirdīm un Jēzus visžēlsirdīgo Sirdi ir milzu atšķirība. Šī apziņa jums palīdzēs vienmēr, bet jo sevišķi, pārbaudījumu un kārdinājumu priekšā, kā arī brīžos, kad jums būs jāizšķiras būt vai nē patiesi dāsniem savus mazos ikdienas pienākumus pildot vai arī sastopoties ar patiesi lieliem izaicinājumiem, kas prasa varonību.

„Un daudzi to apsauca, lai viņš paliktu klusu.“ (Mk, 10, 48) Iespējams, tā notika arī ar tevi, kad tev, stāvot ceļmalā, garām pagāja Jēzus. Tava sirds sāka pukstēt straujāk un neatvairāma iekšēja nemiera mudināts tu sāki saukt. Taču tavi draugi, ieradumi, ērtības mīlestība, tava ierastā vide, itin viss likās sazvērējamies pret tevi un sakām: „Paliec klusu! Nekliedz! Nesauc Jēzu, netraucē Viņu!“

Bet nabaga Bartimejs viņos neklausījās, turpinot saukt vēl skaļāk: „Dāvida Dēls, apžēlojies par mani!“ Kungs, kurš bija viņu sadzirdējis jau no paša sākuma, tomēr ļāva Bartimejam turpināt saukt. Tāpat Viņš dara arī ar tevi. Tas tādēļ, ka Kristus vēlas, lai mēs pārliecināmies, ka mums Viņš ir vajadzīgs; tāpēc Viņš vēlas, lai mēs lūdzam un esam savās lūgšanās neatlaidīgi tāpat kā šis aklais, kurš sēdēja pie ceļa, kas veda no Jērikas. „Darīsim tāpat kā viņš. Pat ja Dievs kavējas dot mums to, ko lūdzam, pat ja daudzi cenšas attālināt mūs no lūgšanas, nekad nebeigsim Viņu piesaukt.“ (Sv. Jānis Hrizostoms, In Matthaeum homiliae, 66, 1 (PG 58, 626))