„Un Jēzus apstājies lika viņu pasaukt. Un tie sauca neredzīgo, sacīdami viņam: Nebīsties, celies, Viņš tevi sauc!“ (Mk, 10, 49) Tas ir kristīgais aicinājums! Taču Dievs mūs nesauc tikai vienu reizi vien. Paturiet prātā, ka Viņš mūs meklē ik brīdi. „Celies!“, Kungs mums saka, „met pie malas savu laiskumu, ērto dzīvi, savus sīkos, savtīgos mērķus, savas „milzu“ problēmas, kas patiesībā ir tik niecīgas. Pacelies spārnos! Tu esi kā pieplacis pie zemes — inerts, tev trūkst formas un skatiena plašuma. Iegūsti savai dzīvei augstumu, svaru un apjomu — iegūsti tai pārdabisko skatienu.“

„Tas nometis savu mēteli, cēlās un nāca pie Viņa.“ (Mk, 10, 50) Nometis savu mēteli! Es nezinu, vai tu kādreiz esi bijis karā. Pirms daudziem gadiem man pāris reižu gadījās būt kaujas laukā pēc tam, kad tur tikko bija norisinājusies cīņa. Uz zemes visapkārt mētājās mēteļi, ūdens blašķes un mugursomas, pilnas ar piemiņas lietiņām: vēstulēm, mīļoto cilvēku fotogrāfijām… Un tās piederēja nevis vīriem, kas bija cīņu zaudējuši, bet gan uzvarētājiem! Tas viss bija kļuvis viņiem par nastu, jo traucēja ātrāk doties uz priekšu un pārraut ienaidnieka aizsardzības līniju - gluži tāpat kā Bartimejam, lai skrietu pie Jēzus, traucēja mētelis.

Neaizmirsti — lai nokļūtu pie Kristus, ir vajadzīgs upuris; ir jāatstāj viss, kas varētu traucēt — mētelis, soma, ūdens blašķe. Tā šajā cīņā par Dieva godu, šajā miera un mīlestības cīņā, ar ko cenšamies izplatīt Kristus valstību, jārīkojas arī tev. Lai kalpotu Baznīcai, Romas pāvestam un dvēselēm, tev jābūt gatavam atteikties no visa, kas traucē, un palikt bez mēteļa, kas tevi sildītu aukstos vakaros, bez dārgajām atmiņas lietiņām no ģimenes, bez ūdens, kas varētu atveldzēt. Tā ir īsta ticības un mīlestības mācību stunda. Un tieši šādu mīlestību ir pelnījis Jēzus.