Lūdziet Kungu kopā ar mani: doce me facere voluntatem tuam, quia Deus meus es tu (Ps 142¹⁴³, 10) — „Māci man darīt pēc Tava prāta, jo Tu es mans Dievs.“ Kaut no mūsu lūpām izlauztos vārdi, kas paustu patiesi dedzīgu vēlēšanos ar darbiem atbildēt mūsu Radītāja aicinājumam, cenšoties sekot Viņa dievišķajiem nodomiem ar nesalaužamu ticību un pārliecību, ka Kungs nekad nepieviļ.

Ja tā mīlēsim Dieva Gribu, mēs sapratīsim, ka mūsu ticības vērtība slēpjas ne vien tajā, cik atklāti to paužam, bet arī tajā, cik izlēmīgi rīkojamies, lai to aizstāvētu ar darbiem — tas mums liks attiecīgi rīkoties.

Taču atgriezīsimies pie ainas, kas norisinās pie ceļa, kas ved no Jērikas. Tagad tas esi tu, kuru Kristus uzrunā un kuram vaicā: „Ko tu gribi, lai es tev daru? Mācītāj, lai es redzu!“ Bet Jēzus viņam sacīja: „Ej, tava ticība tevi glābusi. Un tūdaļ tas redzēja un ceļā Viņam sekoja.“ (Mk, 10, 51-52) Sekot Jēzum. Tu dzirdēji Kunga balsi un nolēmi Viņam sekot. Tu centies iet Viņa pēdās, Viņam līdzināties, būt par pašu Kristu; tātad, tavai ticībai, šai ticībai tam, ka Kungs dāvā tev savu gaismu, jābūt darbos pamatotai un pašaizliedzīgai. Nemāni sevi, iedomājoties, ka tev izdosies atklāt kādus citus — jaunus ceļus. Ticība, kādu Kungs prasa no mums, ir šāda: mums jāiet vienā solī ar Viņu, dāsni darot tuvākmīlestības darbus, atsakoties un atbrīvojoties no tā, kas traucē.