Ticība un pazemība

Svētais Matejs mums atstāsta kādu citu aizkustinošu ainu. „Un, lūk, sieviete, kas divpadsmit gadus slimoja ar asins noplūšanu, no mugurpuses pienāca un pieskārās Viņa drēbju vīlei.“ (Mt 9, 20) Tik liela ir viņas pazemība! „Jo viņa sacīja sevī: Ja tikai es pieskaršos Viņa drēbēm, es kļūšu vesela.“ (Mt, 9, 21) Vienmēr gadīsies redzēt slimniekus, kas lūdz palīdzību kā Bartimejs — ar lielu ticību un nekautrējoties to darīt pilnā balsī. Bet, ievērojiet, ka Kunga ceļā nav divu vienādu dvēseļu. Arī šīs sievietes ticība ir liela, kaut viņa neizkliedz to skaļi, bet gan pienāk pie Jēzus tik klusu, ka neviens to pat nepamana. Šai sievietei pietiek vien ar to, ka var aizskart Viņa drēbes; viņa ir pārliecināta, ka taps dziedināta. Un tiklīdz viņa to izdara, mūsu Kungs pagriežas un ieskatās viņai sejā. Viņš jau zina, kas norisinās viņas sirdī; Jēzus ir pamanījis viņas drošo ticību, tādēļ saka: „Uzticies, meita, tava ticība tevi izdziedināja!“ (Mt 9, 22)

Vai redzi kādai jābūt mūsu ticībai? Pazemīgai. Kas gan tu esi, kas esmu es, lai saņemtu šo Kristus aicinājumu? Kas gan mēs esam, ka varam būt Viņam tik tuvu? Tāpat kā šai nabaga sievietei ļaužu pūlī, Viņš ir devis iespēju arī mums. Un ne tikai, lai aizskartu Viņa drēbju vīli, pieskartos Viņa svārkiem vai tikai to stūrim. Viņš dod mums iespēju, pieņemt Viņu pašu. Jēzus dod mums sevi pilnībā — savu Miesu, Asinis, Dvēseli un Dievišķību. Mēs varam Viņu pieņemt ik dienas, runāt ar Viņu kā vistuvākie draugi, kā bērns runā ar tēvu, kā cilvēks runā ar pašu Mīlestību. Un tās nav tikai mūsu iedomas. Tā ir patiesība.