Centīsimies augt pazemībā, jo vienīgi pazemības pilna ticība ļauj mums raudzīties uz pasauli ar pārdabisku skatienu. Ir tikai divi veidi, kā mēs varam eksistēt uz šīs zemes:vai nu dzīvojot pārdabisko vai arī „dabisko“, tas ir, dzīvnieku dzīvi. Tu un es — mēs nevaram dzīvot citu kā vien pārdabisko dzīvi — dzīvi Dievā. „Jo ko tas līdz cilvēkam, ja viņš iemantos visu pasauli, bet savā dvēselē cietīs zaudējumu?“ (Mt 16, 26) Kāds gan labums cilvēkam no visām pasaules lietām, no visa tā, pēc kā viņa prāts vai griba varētu tiekties? Ko gan tas ir vērts, ja reiz tam pienāk beigas un viss nogrimst aizmirstībā? Visas šīs pasaules bagātības ir tikai teātra butaforija, bet pēc tam nāk mūžība — uz visiem laikiem, uz mūžiem.

Šī frāze — „uz mūžiem“ padarīja lielu svēto Terēzi no Jēzus. Kad, vēl maza meitene būdama, Terēze izgāja caur Adahas vārtiem, ārpus savas pilsētas mūriem, lai kopā ar brāli Rodrigo dotos uz mauru zemēm, kur cerēja mirt mocekļa nāvē, atdodot savu dzīvību par Kristu, viņa savam ceļā nogurušajam brālim nemitējās čukstēt: „Uz mūžiem, uz mūžiem.“ (sal. Sv. Terēze no Jēzus, Dzīve, 1, 6)

Kad, runājot par šīs zemes lietām, cilvēki mēdz teikt, ka kaut kas ir „uz mūžiem“, viņi melo. Šis teiciens ir no tiesas patiess tikai, kad runa ir par Dievu. Dzīvo tā, lai tava ticība ļauj tev jau tagad izbaudīt medus saldmi un Debesu laimi, domājot par mūžīgo dzīvi, kas patiesi būs „uz mūžiem“.