Ikdienišķā dzīve un kontemplācija

Atgriezīsimies pie Svētajiem Rakstiem un pārlasīsim Mateja Evaņģēlija divdesmit pirmo nodaļu. Tajā viņš stāsta kā Jēzus, „kad Viņš atgriezās pilsētā, bija izsalcis. Un viņš redzēja ceļmaļā vienu vīģes koku, piegāja tam klāt.“ (Mt 21, 18-19) Kungs, kāda laime — redzēt Tevi izsalkušu, redzēt Tevi pie Sihāras akas izslāpušu (sal. Jņ 4, 7), raudzīties uz Tevi, ka esi perfectus Deus, perfectus homo (Simbols Quicumque) — patiess Dievs, bet arī patiess Cilvēks — ar miesu tādu pašu kā manējā. „Viņš atteicās no sevis, pieņemdams kalpa veidu“ (Flp 2, 7), lai es nekad nešaubītos, ka Viņš mani saprot un mīl.

Viņš bija izsalcis. Kad mēs būsim noguruši — strādājot, mācoties vai apustulisko kalpojumu veicot, kad debesis aizklās tumši mākoņi, — pacelsim acis uz Kristu, uz labo Jēzu — uz Jēzu, kurš arī ir noguris, arī ir izsalcis un izslāpis. Kungs, cik gan brīnišķīgi Tu palīdzi mums Tevi saprast, Tevi mīlēt! Itin visā izņemot grēku Tu esi tāds pats kā mēs. Un tas tāpēc, lai mēs nešaubītos, ka kopā ar Tevi mums izdosies uzveikt mūsu sliktās noslieces, mūsu vainas. Nogurumam nav nozīmes, tāpat kā izsalkumam, slāpēm vai asarām… Arī Kristus nogura, arī Viņš bija izsalcis, cieta slāpes un raudāja. Svarīga ir tikai cīņa, lai pildītu mūsu Debesu Tēva gribu; turklāt tā ir priekpilna cīņa, jo Kungs vienmēr ir mums blakus. (sal. Jņ 4, 34)