Viņš piegāja pie vīģes koka. Tāpat Viņš tuvojas tev un man. Jēzu moka izsalkums un slāpes pēc dvēselēm. No krusta Viņš sauc: sitio! (Jņ 19, 28) — slāpstu! Kristus slāpst pēc mums, pēc mūsu mīlestības, mūsu dvēseles un visām tām dvēselēm, kuras pa Krusta ceļu, kas ir arī nemirstības un Debesu godības ceļš, mums jāved pie Viņa.

Viņš piegāja pie vīģes koka, bet nekā tajā neatrada, kā tikai lapas. (sal. Mt 21, 19) Nožēlojami. Vai tā nenotiek arī ar mums? Vai mums trūkst ticības un dzīvas pazemības? Vai mūsu dzīvē nav vietas upuriem un tuvākmīlestības darbiem, bet tikai kristīgai fasādei, aiz kuras slēpjas tukšums?Ja tā — tas ir briesmīgi, jo tālāk Jēzus saka: „Lai tu nenestu augļus ne mūžam vairs! Un vīģes koks tūdaļ nokalta.“ (Mt 21, 19) Šī Evaņģēlija vieta mūsos raisa žēlumu, bet vienlaicīgi arī mudina iedegt sevī ticību un dzīvot ar to saskaņā, lai Kristus, nākot pie mums, vienmēr atrastu augļus.

Nemaldināsim sevi. Mūsu Kungs nekādā veidā nav atkarīgs no mūsu cilvēciskajiem projektiem; mūsu vispārdrošākie plāni Viņam ir kā bērnu spēles. Tas, ko Viņš vēlas, ir dvēseles un mīlestība. Dievs vēlas, lai itin visi cilvēki nāktu pie Viņa un mūžīgi priecātos Viņa Valstībā. Šeit uz zemes mums ir jāstrādā — jāstrādā daudz un jādara tas labi, jo mūsu ikdienišķie pienākumi ir mūsu svēttapšanas līdzeklis. Taču nekad neaizmirsīsim, ka mums ir jāstrādā Dieva dēļ. Ja mēs to darītu sevis un sava lepnuma dēļ, viss, ko mēs panāktu, būtu vien liela, zaļa lapotne, taču nekas vairāk — ne Dievs, nedz arī cilvēki tajā neatrastu nevienu pašu augli, ar ko remdēt izsalkumu.