203

„Un mācekļi, to redzēdami, brīnījas, sacīdami: Kā tas tik ātri nokalta?“ (Mt 21, 20) Šiem pirmajiem divpadsmit Kristus sekotājiem, kas taču bija redzējuši jau tik daudz Viņa veikto brīnumu, jau atkal aiz pārsteiguma aizrāvās elpa; viņu ticība vēl nebija pilnīga. Kungs turpretim viņiem apsola: „Patiesi es jums saku: ja jums būs ticība un jūs nešaubīsieties, tad ne tikai ar vīģes koku tā darīsiet, bet, ja jūs arī sacīsiet šim kalnam: celies un meties jūrā, tad tas notiks.“ (Mt 21, 21) Jēzus lūdz izpildīt tikai vienu nosacījumu — dzīvot no ticības, un tad mēs varēsim kalnus kustināt. Un ne tikai kalnus; pasaulē ir daudz lietu, kas būtu jāiekustina un jāmaina…pasaulē, bet vispirms jau mūsu pašu sirdīs. Taču ir daudz šķēršļu, kas neļauj Dieva žēlastībai darboties! Tos var uzveikt ticība — pazemīga ticība darbos un ar upuri. Jo ticība mūs dara visspēcīgus: „Visu, ko jūs lūgšanā ticēdami lūgsiet, jūs saņemsiet.“ (Mt 21, 22)

Ticīgs cilvēks māk šīs zemes lietas izsvērt pareizi, jo viņš zina, ka dzīve šajā pasaulē, runājot svētās Terēzes vārdiem, ir kā grūta nakts sliktā iebraucamā vietā. (sal. Svētā Terēze no Jēzus, Pilnības ceļš, 40, 9 (70, 4)) Viņš aizvien atjaunojas savā pārliecībā, ka laiks, kas mums dots dzīvošanai, ir darba un cīņas laiks; ka tas ir šķīstīšanās laiks, kas dots, lai mēs atmaksātu to, ko ar saviem grēkiem esam parādā dievišķajai taisnībai. Cilvēks, kam ir ticība, arī zina, ka laicīgie labumi nav mērķis, bet tikai līdzeklis, tādēļ tos izmanto augstsirdīgiun dāsni.

Atsauces uz Svētajiem Rakstiem
Šis numurs citā valodā