Ticība nav domāta tikai, lai to sludinātu, bet gan pirmām kārtām — lai to dzīvotu. Iespējams, brīžiem mums pietrūkst spēka. Tad, mācoties no svētā Evaņģēlija, rīkosimies tāpat kā mēmā gara apsēstā zēna tēvs. Viņš ļoti vēlējās, lai viņa dēls kļūtu vesels un cerēja, ka Kristus viņu izdziedinās, tomēr nespēja līdz galam noticēt šādai laimei. Jēzus, kurš vienmēr prasa ticību, zinot arī šī cilvēka dvēseles apjukumu, aizsteidzas priekšā viņa šaubām: „Ja tu spēj ticēt. Kas tic, tam viss iespējams.“ (Mk, 9, 22) Viss iespējams. Mums viss ir pa spēkam! Bet tikai — ja ticam. Šis cilvēks jūt, ka viņa ticība svārstās, un baidās, ka viņa paļāvības trūkuma dēļ, dēls varētu neatgūt veselību. Viņšraud. Nekautrēsimies raudāt, asaras — tās ir Dieva mīlestības, nožēlas pilnas lūgšanas un pazemības auglis. „Un tūdaļ zēna tēvs iesaucās un raudādams sacīja: Es ticu, Kungs, palīdzi manai neticībai!“ (Mk, 9, 23)

To pašu Viņam tagad sakām arī mēs, beidzoties šim lūgšanai atvēlētajam laikam. Kungs, es ticu! Jau no bērnības esmu apguvis Tavas ticības patiesības un nolēmis Tev sekot. Tik daudz reižu savā dzīvē esmu piesaucis Tavu žēlsirdību. Un tik daudz reižu arī šaubījies, ka Tu patiesi spēj tik brīnumaini pārveidot savu bērnu sirdis. Es ticu, Kungs. Bet palīdzi man — vairo manu ticību un dari to stiprāku!

Vērsīsimies lūgšanā arī pie Jaunavas Marijas, Dievmātes un mūsu Mātes, Ticības skolotājas, sakot: „Svētīga tu esi ticēdama, ka tas izpildīsies, ko Kungs tev sacījis.“ (Lk 1, 45)