Diezgan daudz gadu atpakaļ es ar aizvien pieaugošu pārliecību rakstīju: „Liec visas savas cerības uz Dievu. Tev pašam nekā nav, tu neesi nekas, tu neko nevari. Viņš būs tas, kurš visu izdarīs tavā vietā, ja vien pilnībā ieliksi sevi Viņa rokās.“ (Sv. Hosemarija de Balagers, Consideraciones espirituales, Cuenca 1934, p. 67.) Ir pagājis laiks un šī mana pārliecība ir nostriprinājusies vēl vairāk, iesakņojusies vēl dziļāk. Esmu redzējis kā cerība uz Dievu daudzu cilvēku dzīvē ir aizdegusi brīnisķīgu mīlestības ugunskuru, kura liesma uzturējusi dzīvas un degošas viņu sirdis un nav ļāvusi viņiem zaudēt dūšu vai pagurt, lai arī ceļā ir bijis jācieš — reizēm pat ļoti daudz.

Lasot šīsdienas Mises Svēto Rakstu lasījumu, man kaklā sakāpa aizkustinājuma kamols, saprotot, ka caur apustuļa vārdiem Dievs mums palīdz saskatīt to, kā, savstarpēji savijoties, trīs teologālie tikumi veido it kā dievišķu rāmi, uz kura tiek austa patiesa kristieša dzīve.

Ieklausieties no jauna svētajā Pāvilā: „Tātad mums, ticībā attaisnotajiem, ir miers ar Dievu caur mūsu Kungu Jēzu Kristu. Caur Viņu, pateicoties ticībai, mums ir pieeja žēlastībai, kurā mēs stāvam un dižojamies cerībā uz Dieva bērnu svētlaimību. Bet nevien tas: mēs gavilējam ciešanās, zinādami, ka ciešanas rada pacietību, pacietība — pastāvību, pastāvība — cerību. Bet cerība nepamet kaunā, jo Svētais Gars, kas mums ir dots, ir ielējis Dieva mīlestību mūsu sirdīs.“ (Rom, 5, 1-5)