Šeit, Dieva klātbūtnē, kas noraugās uz mums no tabernākula, (Kungs, cik ļoti šis Jēzus patiesais tuvums stiprina!), apcerēsim šodien šo maigo Dieva dāvanu — cerību, kas piepilda mūsu dvēseles ar pāri plūstošu prieku. Spe gaudentes (Rom, 12, 12) — „esiet priecīgi cerībā!“ Cerība dara mūs līksmus, jo zinām — ja būsim uzticīgi, mūs gaida Viņa bezgalīgā mīlestība.

Nekad neaizmirsīsim, ka mums cilvēkiem — visiem un ikvienam — ir tikai divi veidi kā dzīvot šajā pasaulē: kā Dieva bērniem, cenšoties dzīvot tā, lai patiktu Tēvam; vai arī, kā vairāk vai mazāk kulturāliem un izglītotiem dzīvniekiem — bez dzīves morālās un pārdabiskās dimensijas. Es nekad neesmu pārāk ticējis „laicīgajiem svētajiem“, kas lielās ar savu neticību. Es viņus patiesi mīlu — tāpat kā visus cilvēkus — savus brāļus un māsas; apbrīnoju viņu labo gribu, kas zināmos aspektos var būt pat varonīga, bet man viņu patiesi žēl, jo viņus piemeklējusi liela nelaime — viņiem trūkst Dieva gaismas un siltuma, tā neizsakāmā prieka, ko dāvā dievišķais cerības tikums.

Patiess kristietis, kurš dzīvo saskaņā ar savu ticību, visu dara Dieva klātbūtnē, visu uzlūko ar pārdabisku skatienu. Lai arī viņa darbs norit šajā pasaulē, ko viņš dedzīgi mīl, būdams pilnībā iesaistīts visās zemes lietās, viņa skatiens ir nepārtraukti vērsts uz Debesīm. To mums saka arī svētais Pāvils: quae sursum sunt quaerite —„meklējiet pēc tā, kas augšā, kur Kristus sēž pie Dieva labās rokas! Domājiet par to, kas augšā, bet ne par to, kas virs zemes! Jo jūs mirāt“ — zemes lietām, kad tikāt kristīti —„bet jūsu dzīvība līdz ar Kristu apslēpta Dievā.“ (Kol 3, 1-3)