Taču līdztekus bailīgajiem un vieglprātīgajiem, uz šīs zemes ir arī daudz cilvēku, kam netrūkst godaprāta un kas cildena ideāla vārdā ir gatavi no daudz kā atteikties un nesavtīgi dāvā sevi kalpošanā citiem, kaut varbūt dara to vien filantropijas, ne pārdabisku motīvu vadīti. Es vienmēr esmu dziļi cienījis un pat apbrīnojis to cilvēku nesalaužamo neatlaidību, kuri ar visu sirdi un dvēseli cīnās par kādu cēlu ideālu. Tomēr mans pienākums ir atgādināt, ka ikviens darbs, ko mēs uzņemamies šeit virs zemes — turklāt domājot to paveikt tikai un vienīgi paša spēkiem —, jau kopš saviem pirmsākumiem ir lemts bojāejai. Pārdomājiet šos Svēto Rakstu vārdus: „Bet, kad es nu pārbaudīdams uzlūkoju visus savus darbus, ko manas rokas bija veikušas, un pūles, kuras es biju tajos ieguldījis, tad - ak vai! - viss bija tukšums, niecība un vēja ķeršana, un nekad nekur nav nekāda ieguvuma zem saules.“ (Māc, 2, 11)

Šī nedrošība un nepastāvīgums, kas raksturīgs zemes lietām, tomēr nenoslāpē mūsos cerību; tieši pretēji — kad atzīstam visu savu pasaulīgo pūļu niecīgumu un riskantumu, tajās paveras vieta patiesai cerībai, kas paceļ ikvienu godīgu cilvēka darbu jaunā pakāpē un dara to par viņa tikšanās vietu ar Dievu. Tādējādi viss, ko darām šeit uz zemes, tiek izgaismots ar mūžīgo gaismu, kas aizdzen prom vilšanās krēslu. Turpretī, ja šīs zemes plāni pārvēršas par mūsu galīgajiem mērķiem, un mēs aizmirstam par savu mūžīgo mājokli Debesīs un to, kam esam radīti, — lai mīlētu un slavētu Kungu, un būtu kopā ar Viņu Debesu valstībā —, pat vislabākie cilvēciskie nodomi pārvēršas nodevībā un var pat novest pie mūsu līdzcilvēku samaitāšanas. Atcerieties svēto Augustīnu, kurš bija piedzīvojis tik daudz sarūgtinājumu, jo nepazina Dievu un meklēja laimi ārpus Viņa. Atcerieties viņa slaveno un tik patieso izsaukšanos: „Kungs, Tu mūs esi radījis sev un mūsu sirds ir nemierīga, kamēr tā neatdusas Tevī.“ (Sv. Augustīns, Confessiones, 1, 1, 1 (PL 32, 661)) Iespējams nav lielākas traģēdijas cilvēkam kā pašapmāns, kurā viņš dzīvo, kad liek savu cerību (izkropļotu, viltus cerību) uz kaut ko, kas nevar viņam apsolīt to Mīlestību, kas vienīgā atspirdzina un remdē jebkuru izsalkumu.

Drošā pārliecība, ko novēlu arī jums un ko man dod sajūta — apziņa, ka esmu Dieva bērns, mani piepilda ar patiesu cerību, kas būdama dievišķs tikums, iesakņojoties mūsos, pielāgojas mūsu dabai un kļūst arī par cilvēcisko tikumu. Esmu laimīgs, jo droši zinu, ka, ja vien būsim uzticīgi līdz galam, mēs nopelnīsim Debesu valstību, kur mūs sagaidīs neizsakāma laime, jo quoniam bonus (Ps 106¹⁰⁵, 1) — „Dievs ir laipnīgs un Viņa žēlastība paliek mūžīgi!“ Šī pārliecība liek man saprast, ka vienīgi tam, kas nes sevī Dieva zīmogu, piemīt neizdzēšamā mūžības zīme un tā vērtība ir nezūdoša. Tāpēc cerība nevis šķir mani no šīs pasaules lietām, bet gan tuvina tām jaunā — kristīgā veidā, kas cenšas it visā atklāt mūsu kritušās dabas un Dieva Radītāja un Pestītāja savstarpējo saikni.