210

Kungs nav mūs radījis tāpēc, lai mēs būvētu šeit uz zemes „paliekamu vietu“ (sal. Eb 13, 14), jo „šī pasaule ir tikai ceļš uz citu mājvietu, kurā vairs nebūs ne bēdu, ne raižu.“ (Jorge Manrique, Coplas V) Tomēr tas nenozīmē, ka tāpēc mums, Dieva bērniem, būtu jāatstāj novārtā šīs pasaules lietas. Pats Dievs tās nolicis mūsu priekšā, lai mēs tās svētdarītu un piepildītu ar mūsu svēto ticību, kas vienīgā nes patiesu mieru un prieku cilvēkiem, lai kur arī tie atrastos un ko darītu. Jau kopš 1928. gada es sludinu steidzamo nepieciešamību darīt mūsu sabiedrību kristīgāku. Mums jāienes pārdabiskais dzīves skatījums itin visos mūsu cilvēces slāņos; ikvienam no mums ir jāpūlas darīt savs ikdienas darbs (vai tas būtu intelektuālais vai fiziskais darbs) tā, lai tas kļūtu par dievišķu, pārdabisku darbu. Tādējādi ikviena cilvēciskā nodarbe tiks izgaismota ar jaunu cerību, kas sniegsies pāri laikam un zūdamībai, kas raksturīga visam pasaulīgajam.

No kristības brīža mēs kļūstam par Kristus vārda nesējiem. Mēs nesam sevī Kristus vārdu, kas atveldzē, iedrošina un nomierina ievainotas sirdsapziņas. Bet lai Kungs varētu darboties mūsos un mūsu labā, mums Viņam jāsaka, ka esam gatavi cīnīties ik dienas — arī tad, ja mums šķistu, ka esam vāji un nekam nederīgi, arī tad, ja mūsu personisko grēku un vājuma nasta mums liktos nepanesama. Teiksim Kungam aizvien no jauna, ka paļaujamies uz Viņu un Viņa palīdzību; ja nepieciešams, darīsim to gluži kā Ābrahams — cerot pretī cerībai. (sal. Rom 4, 18) Tas dos mums spēku darīt mūsu darbu ar atjaunotu degsmi un mācīt cilvēkus visu uztvert, nezaudējot mieru, un būt brīviem no naida un neuzticēšanās, no nezināšanas, nesaprašanās, neiecietības un pesimisma, jo — Dievam viss ir iespējams.

Temati
Šis numurs citā valodā