Reizēm, kad mūsu dzīvē viss notiek pilnīgi pretēji tam, kā bijām iztēlojušies, mums gluži dabiski pār lūpām izlaužas izmisuma vaids: „Kungs, man nekas neizdodas!“ Īstenībā tas nozīmē tikai to, ka ir pienācis laiks visu sākt atkal no jauna un sacīt Kungam: ar Tevi man viss izdosies un es droši iešu uz priekšu, jo Tu esi mans stiprais Dievs, quia tu es, Deus, fortitudo mea. (Ps 43⁴², 2)

Es tev lūdzu, lai, pildot savus ikdienas pienākumus, tu pacenties neatlaidīgi pacelt gara acis uz Debesīm, jo cerība mūs mudina turēties pie Dieva stiprās rokas, ko Viņš nemitējas mums sniegt, lai mēs nekad nezaudētu pārdabisko skatījumu uz dzīvi — arī ne brīžos, kad jūtam sevī pamostamies kaislības, kas grib mūs ieslodzīt mūsu egoisma šaurajā burī, vai arī kad bērnišķīgā iedomībā sevi iztēlojamies esam par pasaules centru. Es dzīvoju pārliecībā, ka, ja nepacelšu skatienu augšup un ja man nebūs Jēzus, es nekad neko nepanākšu. Es zinu, ka stiprums, kas man vajadzīgs, lai uzveiktu sevi pašu un uzvarētu šajā cīņā, nāk no šī bez mitas atkārtotā sauciena, kas ietver sevī Dieva drošo apsolījumu, ka Viņš nepametīs savus bērnus, ja vien Viņa bērni nepametīs Viņu: „Es visu spēju Tanī, kas mani stiprina.“ (Flp 4, 13)