220

Ar skatienu uz Debesīm

Augsim cerībā. Tādējādi mēs arī nostiprināsimies ticībā, kas ir vienīgais patiesais pamats un „paļāvība tam, uz ko cer, un pārliecība par to, ko neredz.“ (Ebr 11, 1) Augt cerības tikumā nozīmē lūgt Kungam vairot mūsos mīlestību, jo ticēt un paļauties galu galā varam tikai uz to, kuru mēs no visa spēka mīlam. Un mīlēt Kungu — tas ir tā vērts. Jūs tāpat kā es noteikti būsiet ievērojuši, ka jebkurš cilvēks, kurš ir iemīlējies, dāvā sevi otram droši un nešauboties, jo viņa sirds pukst pilnīgā saskaņā ar mīļotā sirdi un tās ilgām. Un Dieva mīlestība? Kāda tā ir? Vai tad jūs nezināt, ka Kristus ir nomiris par visiem un ikvienu no mums? Viņš ir dāvājis savu pestījošo upuri par ikvienu no mūsu mazajām, nabadzīgajām sirdīm.

Kungs bieži ar mums runā par to balvu, ko Viņš ar savu nāvi un augšāmcelšanos mums ir sagatavojis. „Es eju jums sataisīt vietu. Un, kad es aiziešu un jums vietu sataisīšu, es atkal atnākšu un paņemšu jūs pie sevis, lai arī jūs tur būtu, kur es esmu.“ (14, 2-3) Mūsu šīs zemes ceļa galamērķis ir Debesu valstība. Jēzus Kristus turp ir devies pirmais, un tagad kopā ar Jaunavu Mariju un svēto Jāzepu, kuru es ļoti mīlu, ar visiem enģeļiem un svētajiem gaida mūs tur ierodamies.

Nekad pat apustuļu laikā nav trūcis ķeceru, kas mēģinājuši atņemt kristiešiem viņu cerību. „Ja tad par Kristu sludina, ka Viņš no miroņiem augšāmcēlies, kā tad daži no jums saka, ka augšāmcelšanās no miroņiem neesot? Bet ja augšāmcelšanās no miroņiem nav, tad arī Kristus nav augšāmcēlies. Un ja Kristus nav augšāmcēlies, tad veltīga ir mūsu sludināšana, veltīga ir arī jūsu ticība.“ (1 Kor 15, 12-14) Mūsu ceļš ir dievišķs un tas ir Jēzus — ceļš, patiesība un dzīvība. (sal. Jņ 14, 6) Viņš mums ir drošs apliecinājums tam, ka, ja vien no Viņa neatkāpsimies, ceļa galā mūs sagaida mūžīgā laime.

Šis numurs citā valodā