Kāpēc, Kungs, Tu šo sauc par jaunu bausli? Mēs taču tikko dzirdējām, ka jau Vecajā Derībā bija teikts, ka mums jāmīl savs tuvākais. Un atcerieties, ka jau savas publiskās dzīves pašā sākumā Jēzus ar dievišķu dāsnumu paplašina šo likumu, sakot: „Jūs esat dzirdējuši, ka ir sacīts: mīli savu tuvāko un nīsti savu ienaidnieku! Bet es jums saku: mīliet savus ienaidniekus, dariet labu tiem, kas jūs ienīst, un lūdziet Dievu par tiem, kas jūs vajā un godu laupa.“ (Mt 5, 43-44)

Kungs, ļauj mums uzdot Tev šo jautājumu vēlreiz: Kāpēc Tu arī tad vēl to sauci par jaunu bausli? Tajā naktī, tikai dažas stundas pirms upurēt sevi uz krusta, Tu aizkustinoši sirsnīgā sarunā ar tiem, kas par spīti viņu personiskajām vājībām un kļūdām (kādas ir arī mums) bija gājuši kopā ar Tevi līdz pat Jeruzalemei, atklāji pārsteidzošo mīlestības mērauklu: mīliet tā, kā Es jūs esmu mīlējis. Vai gan mācekļi, kas bija Tavas neaptveramās mīlestības vistiešākie liecinieki, varēja Tevi nesaprast?

Mācītāja vēstījums un piemērs bija un ir nepārprotami skaidri. Turklāt Viņš savu mācību apliecināja un stiprināja ar darbiem. Un tomēr bieži vien man ir ienācis prātā, ka arī pēc divdesmit gadsimtiem šis tik tiešām vēl joprojām ir jauns bauslis, jo pavisam maz ir tādu, kas patiesi centušies īstenot to savā dzīvē. Pārējie, tas ir, lielākā daļa cilvēku kā agrāk tā arī tagad ir labprātāk izvēlējušies to nesadzirdēt un nesaprast. Nesamērīga egoisma vadīti viņi nolēmuši nesarežģīt sev dzīvi, mīlēt un domāt vienīgi paši par sevi, jo tas, viņuprāt, ir vairāk nekā pietiekami.

Kristiešu vidū šāda attieksme nav pieļaujama. Ja apliecinām kristīgo ticību un no tiesas vēlamies iet Kristus pēdās, kuras Viņš atstāja uz šīs zemes tik neizdzēšamas un skaidras, mēs nedrīkstam apmierināties vien ar izvairīšanos darīt citiem to, ko paši negribētu, lai mums dara. Tas var šķist daudz, tomēr, kad saprotam, ka mūsu mīlestība tiek mērīta pēc Kristus mīlestības mēra, — tas ir bezgala maz. Turklāt Jēzus mums nepasniedz tuvākmīlestību kā tālu mērķi vai vainagojumu iekšējai cīņai mūža garumā. Nē, tā ir un tai būtu jābūt (saku to, lai tu nevilcinātos pārvērst to konkrētā nodomā laboties) par izejas punktu — pilnīgi nepieciešamu priekšnoteikumu — mūsu dzīvē, jo Kungs to stāda priekšā kā kristietības zīmi — „no tā visi pazīs, ka jūs esat Mani mācekļi.“ (Jņ 13, 35)