225

Dievišķā pedagoģija

Neienīst ienaidnieku, neatmaksāt ļaunu ar ļaunu, piedot, neturot sevī aizvainojumu. Tolaik un, būsim godīgi, - arī mūsdienā tas tiek uzskatīts par kaut ko neiedomājamu, normālam cilvēkam neiespējamu, pārlieku varonīgu. Tik piezemēta ir radību domāšana! Taču Jēzus Kristus, kurš atnāca uz šo pasauli, lai izglābtu visus cilvēkus, vēlas, lai kristieši pievienotos Viņa atpestīšanas darbam. Jēzus gribēja iemācīt saviem mācekļiem, un tagad arī tev un man, mīlestību, kas ir liela, kas ir patiesāka, cildenāka un daudz vērtīgāka par to, ko cilvēki pieraduši dēvēt par mīlestību. Mums jāmīl vienam otru tāpat kā Kristus mīl ikvienu no mums. Tikai tā — par spīti savam cilvēciskajam raupjumam atdarinot Dieva mīlestību, mums izdosies atvērt savu sirdi visiem cilvēkiem, mīlēt pilnīgi jaunā — augstākā veidā.

Cik patiesi pirmie kristieši izdzīvoja šo dedzīgo mīlestību, kas pacēlās pāri vienkāršai cilvēciskai solidaritātei vai raktura laipnībai! Viņi mīlēja viens otru sirsnīgi un stipri — ar paša Jēzus sirdi. Otrā gadsimta autora Tertuliāna rakstītais līdz mūsu dienām saglabājis pagānu izbrīnu, kuri bija aizkustināti, redzot tā laika ticīgo uzvedību, kas bija tik pilna pārdabiskas un cilvēciskas pievilcības: „Skatieties, kā viņi viens otru mīl!“ (Tertuliāns, Apologeticus, 39 PL 1, 47))

Ja pamani, ka šobrīd vai arī daudzos citos brīžos dienas garumā tu nepelni šo uzslavu, jo tava sirds neatbild Dieva iedvesmām tā, kā vajadzētu, apdomā, vai tev nav pienācis laiks to labot. Uzklausi svētā Pāvila aicinājumu: „Darīsim labu visiem, kamēr mums ir laiks, bet sevišķi ticības brāļiem“ (Gal 6, 10), kas kopā ar mums veido Kristus Mistisko Miesu.

Atsauces uz Svētajiem Rakstiem
Šis numurs citā valodā