Vai jūs neaizkustina tas, kā apustulis Jānis, būdams jau sirmgalvis un rakstīdams vienu no savām vēstulēm, lielāko tās daļu velta pamudinājumam dzīvot, sekojot šim Jēzus tuvākmīlestības aicinājumam? Mīlestība, kurai jāvalda kristiešu starpā, dzimst no Dieva, kas pats ir Mīlestība. „Mīļie, mīlēsim viens otru, jo mīlestība ir no Dieva! Katrs, kas mīl, dzimis no Dieva un pazīst Dievu. Kas nemīl, tas nav Dievu pazinis, jo Dievs ir mīlestība.“ (1 Jņ 4, 7-8) Īpaši svētais Jānis pakavējās pie brālīgās mīlestības, jo Jēzū Kristū mēs esam kļuvuši par Dieva bērniem, tātad — par brāļiem un māsām. „Redziet, kādu mīlestību Tēvs mums dāvājis, lai mēs sauktos un būtu Dieva bērni!“ (1 Jņ 3, 1)

Un kamēr apustulis uzstājīgi klauvē pie mūsu sirdspaziņas durvīm, aicinot kļūt jūtīgākiem pret Dieva žēlastību, viņš nebeidz arī mums atgādināt, ka esam saņēmuši brīnišķīgu pierādījumu Tēva mīlestībai uz cilvēkiem: „Tanī atklājas Dieva mīlestība mūsos, ka Dievs atsūtīja savu vienpiedzimušo Dēlu pasaulē, lai mēs dzīvotu caur Viņu.“ (1 Jņ 4, 9) Kungs bija tas, kurš mums panāca pretī pirmais. Viņš deva mums šo piemēru, lai mēs kopā ar Viņu steigtos kalpot citiem; lai mēs (kā man patīk to atkārtot!) paklātu savu sirdi uz zemes, lai citiem būtu mīkstāka staigāšana — lai viņu cīņa būtu vieglāka. Mums tā jādzīvo, jo mēs visi tikām darīti par viena Tēva bērniem — par tā paša Tēva bērniem, kurš nevilcinājās dāvāt mums savu mīļoto Dēlu.