Bieži esmu jums atgādinājis aizkustinošo Evaņģēlija ainu, kurā Jēzus sēž Pētera laivā, no kuras Viņš pirms brīža ir uzrunājis krastā sapulcējušos cilvēkus. Šie ļaudis, kas Viņam seko, ir iekvēlinājuši Viņa Sirdī dedzīgu vēlmi izglābt visas šīs dvēseles un Dievišķais Mācītājs vēlas tajā dalīties ar saviem mācekļiem. Pēc uzaicinājuma doties dziļāk jūrā - duc in altum! - Jēzus mudina Pēteri izmest savus tīklus zvejai. (sal. Lk 5, 4)

Tagad nepakavēsimies pie detaļām, kas saistās ar šo notikumu, lai arī no tām varētu daudz ko mācīties. Šobrīd vēlos, lai kopīgi pārdomājam apustuļu galvas — svētā Pētera reakciju uz brīnumu, kas tikko noticis viņa acu priekšā: „Aizej no manis, Kungs,“ viņš saka, „jo es esmu grēcīgs cilvēks!“ (Lk 5, 8) Tā ir patiesība, ko — par to man nav ne mazāko šaubu — mēs varētu attiecināt uz ikvienu cilvēku. Tomēr droši varu jums teikt, ka savas dzīves laikā, piedzīvojot tik daudz Dieva žēlastības darbu, kas tikuši veikti ar cilvēku rokām, jo dienas jo vairāk tiecos izsaukties pretējo: „Kungs, neaizej no manis, jo bez Tevis es nespēju paveikt neko labu!“

Tieši tādēļ tik labi saprotu šos Svētā Augustīna, Hiponas bīskapa, vārdus, kas izskan kā brīnišķīga himna brīvībai: „Dievs, kas tevi radījis bez tavas līdzdalības, neattaisno tevi bez tavas līdzdalības.“ (Sv. Augustīns, Sermo CLXIX13 (PL38, 923) Ikvienam no mums — gan tev, gan arī man — vienmēr pastāv iespēja, šī ārkārtīgi skumjā iespēja sacelties pret Dievu un Viņu noraidīt (iespējams ar mūsu izturēšanās veidu) vai arī izsaukties „Mēs nevēlamies, ka šis valdītu pār mums.“ (Lk 19, 14)