Tādēļ, atkārtoju jums kopā ar svēto Pāvilu: „Ja es runātu ar cilvēku un eņģeļu mēlēm, bet man nebūtu mīlestības, tad es būtu kā dārdošs varš vai skanošs zvārgulis. Un ja man būtu pravieša dāvanas, un es zinātu visus noslēpumus un visas zinātnes, un ja man būtu pilnīga ticība tā, ka es kalnus pārceltu, bet man nebūtu mīlestības, tad es neesmu nekas. Un ja es izdalītu visu savu mantu trūcīgo uzturam, un ja es nodotu savu ķermeni, lai mani sadedzina, bet mīlestības man nebūtu, tad tas man nekā nelīdzētu.“ (1 Kor 13, 1-3)

Dzirdot šos pagānu apustuļa vārdus, netrūkst, kas tāpat kā daži Kristus mācekļi, klausoties mūsu Kungu sludinām Viņa Miesas un Asiņu sakramentu, teica: „Smaga ir šī runa, kas var to klausīties?“ (Jņ 6, 61) Jā, patiesi tā ir smaga runa, jo mīlestība, kādu to raksturo apustulis, neaprobežojas vien ar filantropiju, humānismu vai pašsaprotamu līdzjūtību citu cilvēku ciešanu priekšā. Tā prasa praktizēt dievišķo mīlestības tikumu, mīlot Dievu un mīlestībā uz Dievu — arī visus cilvēkus. Tāpēc „mīlestība nekad nemitējas, ja arī pravietojumi izbeigtos vai valoda apklustu, vai zināšanas izgaistu [...] Bet tagad paliek ticība, cerība, mīlestība, šīs trīs; bet lielākā no tām ir mīlestība.“ (1 Kor 13, 8, 13)