Josemaría Escrivá Obras
239

Palūkosimies uz Jēzu Kristu, kurš ir mūsu paraugs, spogulis, kurā raugoties, mums vajadzētu varēt saskatīt pašiem sevi. Kā Viņš uzvedas un rīkojas, ko Viņš dara izšķirīgos brīžos? Ko mums par Viņu stāsta Svētie Raksti? Mani saviļņo Kristus tik ierastā gatavība lūgties: pirms lielu brīnumu veikšanas Jēzus vienmēr vēršas pie Tēva; pirms uzsākt savu publisko dzīvi, Viņš aiziet tuksnesī, lai lūdzoties tur pavadītu četrdesmit dienas un naktis. (sal. Mt 4, 2)

Ceru, ka piedosiet manu uzstājību, bet ir tiešām svarīgi vērot Pestītāja soļus šajā pasaulē, jo Viņš atnāca pie mums, lai rādītu ceļu, kas ved pie Tēva. Ar Viņu mēs atklāsim kā piešķirt pārdabisko dimensiju šķietami vismazākajām nodarbēm, iemācīsimies ik mirkli dzīvot ar mūžības sajūtu sevī un labāk sapratīsim, cik ļoti radībai ir nepieciešama lūgšana — šī personiskā saruna ar Dievu — lai Viņu iepazītu, piesauktu, slavētu, Viņam pateiktos, Viņā klausītos un vienkārši būtu kopā.

Jau pirms daudziem gadiem, apcerot mūsu Kunga dzīvi, es nonācu pie secinājuma, ka apustulāts, lai kāds ar tas būtu, nav nekas cits kā vien iekšējās dzīves pārpilnība. Tāpēc man šķiet tik dabiska un reizē arī pārdabiska Svēto Rakstu aina, kurā tiek stāstīts, kā Kristus izvēlējās savus pirmos divpadsmit mācekļus. Svētais Lūkass raksta, ka pirms tam “Viņš visu nakti pavadīja, lūdzot Dievu.” (Lk 6, 12) Arī Betānijā, gatavojoties uzmodināt no miroņiem Lācaru, kuru Viņš pirms tam apraudāja, “Jēzus, pacēlis acis uz augšu, sacīja: Tēvs, es pateicos Tev, ka Tu mani esi uzklausījis!” ( 11, 41) Kristus mācība ir skaidra: ja vēlamies citiem palīdzēt, ja patiesi gribam viņus paskubināt, lai tie atklāj savas šīs zemes dzīves patieso jēgu, mums jāmeklē balsts lūgšanā.

Iepriekšējais Skatīties grāmatas nodaļu Nākamais