Izvēlēties dzīvību

Mēs ar pateicību esam iemācījušies, jo tas mums dod izprast laimi, uz kuru esam aicināti, ka Dievs visas radības ir radījis no nekā un tās ir radītas Dievam: gan cilvēki, kas ir saprātīgas būtnes, lai arī mēs tik bieži rīkojamies nesaprātīgi, gan arī ar saprātu neapveltītās būtnes, kas klejo pa zemes virsu vai slēpjas tās visdziļākajās dzīlēs, vai pārvietojas debess zilgmē — dažas pat paceļoties tik augstu, ka nonāk aci pret aci ar sauli. Bet visā šajā brīnišķīgajā daudzveidībā vienīgi mēs — cilvēki (es tagad nerunāju par eņģeļiem) — varam savienoties ar Radītāju, izmantojot savu brīvību. Mūsu stāvoklis mums ļauj Viņam dāvāt vai arī liegt to slavu, kas Viņam pienākas kā visa pastāvošā Autoram.

Šī mums dotā iespēja veido cilvēka brīvības divējādību. Kungs mūs aicina, mudina izvēlēties labo, jo Viņš mūs neizsakāmi mīl. „Redzi, es šodien lieku tavā priekšā dzīvību un labumu, nāvi un ļaunumu. Es tev šodien pavēlu to Kungu, savu Dievu, mīlēt un staigāt Viņa ceļus, turēt Viņa baušļus, Viņa likumus un Viņa tiesas, ka tu dzīvotu… Izvēlies dzīvību, lai tu dzīvotu.“ (sal. At 30, 15, 16, 19)

Pavaicā sev (arī es ielūkošos savā sirdsapziņā), vai tu savu izvēli par labu Dzīvībai saglabā nemainīgu un stingru? Vai, dzirdot Dieva maigo balsi, kas tevi mudina tiekties uz svētumu, tu brīvi atbildi ar „jā“? Vēlreiz pievērsīsim savu skatienu Jēzum, kad Viņš uzrunā cilvēkus Palestīnas pilsētās un laukos. Viņš nevēlas sevi mums uzspiest. „Ja tu gribi būt pilnīgs…“ (Mt 19, 21), Viņš saka bagātajam jauneklim. Šis jauneklis atteicās pieņemt Kristus padomu, un Evaņģēlijs piebilst: abiittristis, viņš aizgāja noskumis. (Mt 19, 22) Tieši tādēļ es viņu dažkārt dēvēju par „nelaimes putnu“. Viņš pazaudēja savu laimi, jo atteicās atdot savu brīvību Dievam.