Šobrīd nevaram apstāties pie visām Svēto Rakstu vietām, kurās redzam Jēzu Kristu runājam ar Tēvu, jo tādu ir bezgala daudz. Tomēr domāju, ka nedrīkstam nepakavēties pie tāmpiepildītajām stundām, kas ievadīja Viņa Ciešanas un Nāvi, un kurās Viņš sagatavojās, lai īstenotu Upuri, kas mums atgrieza Dieva mīlestību. Uzticības pilnā gaisotnē Pēdējo vakariņu laikā, mīlestība, kas mīt Jēzus Sirdī, plūst pāri malām: Viņš vēršas lūgšanā pie Tēva, pasludina Svētā Gara atnākšanu un uzmudrina savējos nekad nepārstāt dedzīgi mīlēt un ticēt.

Tikpat dedzīgā gara sakopotībā Pestītājs turpina lūgšanu Ģetzemanes dārzā, jūtot jau tik neizbēgami tuvas gaidāmās Ciešanas ar visiem to pazemojumiem un mocībām, ar šausmīgo krustu, kurā ierasts piekalt ļaundarus, un pēc kura Viņš tomēr tik ļoti ir ilgojies.„Tēvs, ja Tu vēlies, atņem šo biķeri no manis!“ (Lk 22, 42) un tūlīt pat — „tomēr ne mans, bet Tavs prāts lai notiek!“ (Lk 22, 42) Vēlāk, jau būdams piekalts krustā, pilnīgi viens Viņš — mūžīgais priesteris ar izplestām, it kā visu cilvēci apskaut gribošām rokām — turpina runāt ar Tēvu: „Tavās rokās es nododu savu garu!“ (Lk 23, 46)