Josemaría Escrivá Obras
241

Tagad pavērsīsim skatienu uz Kristus svēto Māti, kas ir arī mūsu Māte. Tur viņa ir — Kalvārijā, krusta koka pakājē, lūdzoties. Taču tas Jaunavai Marijai nav nekas jauns. Lūgšana viņu ir pavadījusi vienmēr, arī pildot savus pienākumus un rūpējoties par Nācaretes māju. Būdama aizņemta ar zemes lietām, viņa tomēr vienmēr ir ar sirdi pie Dieva. Kristus, patiess Dievs un patiess Cilvēks (Simbols Quicumque), vēlējās, lai arī Viņa Mātes — Visaugstākās no radībām, Žēlastības pilnās — piemērs stiprina mūsu vēlēšanos ik brīdi pacelt skatienu uz Dieva mīlestību. Atcerieties Pasludināšanas ainu — kad pie Vissvētākās Jaunavas ierodas ercenģelis Gabriēls, lai pasludinātu, ka Dievs Mariju ir izraudzījies par savu māti, viņš atrod Jaunavu iegrimušu lūgšanā. Vissvētākā Marija gara sakopotībā ir pilnībā vienota ar Kungu, un svētais Gabriēls viņu sveicina, sakot: “Esi sveicināta, žēlastības pilnā! Kungs ir ar tevi.” (Lk 1, 28) Dažas dienas vēlāk viņa izplūst priekā savā pateicības himnā Visaugstākajam — Magnificat, ko mums ar svētā Lūkasa starpniecību atstājis Svētais Gars, un kas dzimst no Vissvētākās Jaunavas tik ierastās draudzības ar Dievu.

Mūsu Māte ilgi un uzmanīgi pārdomā vārdus, ko bija teikuši Vecās Derības svētie vīrieši un sievietes, kas gaidīja Pestītāju, un lasa par viņu piedzīvoto. Apbrīnojot daudzos Kunga paveiktos brīnumus un nebeidzamo žēlsirdību, ko Dievs izrādīja pret savu tik bieži nepateicīgo tautu, un apdomājot to Debesu maigumu, ko Kungs ikreiz no jauna pār to izlēja, Jaunavas nevainīgā sirds izplūst kvēlā mīlestībā: “Augsti slavē Kungu mana dvēsele. Un mans gars gavilē Dievā, manā Pestītājā, jo Viņš ir uzlūkojis savas kalpones pazemību.” (Lk 1, 46-48) Pirmie kristieši — mūsu labās Mātes bērni — mācījās no viņas tik daudz un arī mēs to varam darīt, un tas mums jādara.

Iepriekšējais Skatīties grāmatas nodaļu Nākamais