244

Es nekad neesmu juties paguris un ar Dieva žēlastību nekad arī nepaguršu runāt par lūgšanu. Ap pagājušā gadsimta trīsdesmitajiem gadiem, kad pie manis, tolaik jauna priestera, nāca visdažādākie cilvēki — studenti un strādnieki, veseli un slimi, bagāti un nabagi, priesteri un laji, kuri visi vēlējās būt tuvāk Kungam, es vienmēr viņiem ieteicu lūgties. Un ja kāds uz to man sacīja: „Bet es nemāku! Es pat nezinu, ar ko sākt!“, es vienmēr viņus aicināju nostāties Dieva priekšā un paust Viņam savu neziņu un bezpalīdzības sajūtu, atzīstoties: „Kungs, es nemāku lūgties!“ Nereti šī pazemības pilnā atzīšanās bija tā, kas ļāva veidoties patiesai tuvībai, pastāvīgai draudzībai ar Kristu.

Kopš tā laika ir pagājis daudz gadu, taču man joprojām nav labāka padoma par šo. Ja tu nezini kā lūgties, vērsies pie Jēzus tāpat kā to darīja Viņa mācekļi, sakot: „Kungs, māci mums Dievu lūgt!“ (Lk 11, 1) un tu pārliecināsies, kā Svētais Gars „nāk palīgā mūsu vājībai, jo ko no Dieva jālūdz, kā nākas, to mēs nezinām; bet Gars pats aizlūdz par mums neizsakāmās nopūtās“ (Rom 8, 26), ko nav iespējams izteikt vārdos, kas paustu to dziļumu.

Kāds gan spēka avots mums ir Dieva vārds! Šo padomu lūgties, ko visā savas priesteriskās kalpošanas laikā esmu nenogurstoši atkārtojis un turpināšu atkārtot, neesmu izdomājis es. Tas ir rakstīts Svētajos Rakstos, no turienes esmu to iemācījies. „Kungs, es nezinu ko Tev teikt. Kungs, māci mums lūgt!“ Tā lūdzoties mēs saņemsim Svētā Gara gaismu un tās siltumu, kas ielīs sirdī un mūsu dvēselē liks aizdegties mīlestības ugunskuram.

Temati
Šis numurs citā valodā