Lūgšana — tā ir saruna

Mēs esam uzsākuši lūgšanu. Bet kā to turpināt? Vai esat satikuši cilvēkus, kas runā vieni paši un apmierināti sevī noklausās? Viņi vārās kā putras katls, nemitīgi stāstot par savām problēmām, tomēr necenšas tām meklēt nekādus risinājumus. Šķiet viņus vada vienīgi slimīga vēlēšanās ar savu runāšanu raisīt sarunu biedrā līdzjūtību vai apbrīnu.

Brīžos, kad patiesi vēlamies atvieglot sirdi, ja vien spējam būt no tiesas atklāti un vienkārši, mēs meklējam mīļoto cilvēku padomu, vēršamies pie tiem, kas mūs saprot: pie tēva, mātes, sievas, vīra, brāļa vai māsas, pie drauga. Tā veidojas saruna, lai arī nereti vairāk nekā uzklausīt padomus, mēs vienkārši vēlamies izkratīt sirdi, izstāstīt kādam savas bēdas. Tāpat mums jārunā arī ar Dievu — esot pārliecinātiem, ka Viņš mūsos klausās un mums atbild. Tad arī mēs būsim gatavi Viņu uzklausīt pazemības pilnā sarunā, kurā atvērsim Kungam savu dvēseli un paļāvīgi uzticēsim Viņam visu, kas ir mūsu sirdī un prātā — mūsu priekus, bēdas, cerības, sarūgtinājumus, veiksmes un neveiksmes un pat vismazākos ikdienas notikumus —, zinot, ka mūsu Debesu Tēvu interesē viss, kas ar mums notiek.