247

Daudziem viss iepriekš teiktais, iespējams, ir labi zināms, citiem — kas jauns, bet no visiem tas prasa patiesas pūles. Neraugoties uz to — kamēr vien elpošu, es tomēr nebeigšu sludināt vitālo nepieciešamību būt lūgšanas dvēselei jebkurā situācijā un visdažādākajos apstākļos, jo Dievs mūs nepamet nekad. Domāt, ka vērsties pie Dieva varam un mums vajadzētu to darīt tikai kādās ārkārtas situācijās, ir nekristīgi. Vai gan mums liktos normāli atstāt novārtā vai nicināt cilvēkus, ko mīlam? Skaidrs, ka nē. Mūsu mīļie ir vienmēr klātesoši mūsu sarunās, domās un vēlmēs. Tāpat būtu jābūt arī ar Dievu.

Ja mēs šādi meklēsim Kungu, ikviena mūsu diena kļūs par personisku un paļāvības pilnu sarunu ar Viņu. Es to esmu apgalvojis un par to rakstījis daudzas reizes, taču man nav nekas pretī to atkārtot vēlreiz — mūsu Kungs ar savu piemēru ir parādījis, kā rīkoties — mums jālūdzas nepārtraukti: no rīta līdz vakaram un no vakara līdz rītam. Ja viss iet no rokas: „Paldies, mans Dievs!“ Ja piemeklē grūtības: „Kungs, nepamet mani!“ Dievs, kurš ir „lēnprātīgs un pazemīgu sirdi“ (Mt 11, 29), neaizmirsīs mūsu lūgšanas un nepaliks vienaldzīgs, jo Viņš pats ir teicis: „Lūdziet, un jums tiks dots, meklējiet, tad jūs atradīsiet, klaudziniet, un jums tiks atvērts!“ (Lk 11, 9)

Tādēļ centīsimies nekad nezaudēt pārdabisko skatījumu un aiz ikviena notikuma — gan patīkama, gan nepatīkama, gan saņemot mierinājumu, gan neremdināmu bēdu priekšā, kad zaudēts tuvs cilvēks, — redzēt Dieva roku. Pirmajā vietā ir saruna ar Debesu Tēvu, meklējot Viņu mūsu dvēselēs. To nedrīkst uzskatīt par sīkumu, nedz par kaut ko mazsvarīgu. Lūgšana ir visskaidrākais nepārtrauktas garīgās dzīves, patiesa mīlestības dialoga pierādījums. Un neraizējieties, domājot, ka šāda intensīva iekšējā dzīve varētu kaut kā kaitēt jūsu garīgajai veselībai — kristietim lūgšana ir kas tikpat dabisks kā sirdspuksti.

Šis numurs citā valodā