Mutiskās lūgšanas un personiskā lūgšana

Kristīgās ticības dzīvē mutiskās lūgšanas ir kā gobelēnā ieausti dārgakmeņi. „Tēvs mūsu…“, „Esi sveicināta, Marija…“, „Gods lai ir Tēva un Dēlam un Svētajam Garam“ — tās ir paša Dieva dotas lūgšanas. Rožukroni — šo slavinājumu vainagu Dievam un mūsu Mātei —, kā arī daudzas citas dievbijības pilnas slavas dziesmas mūsu brāļi kristieši ir skaitījuši jau no pašiem kristīgās ticības pirmsākumiem.

Svētais Augustīns komentējot 86⁸⁵ psalma trešo pantu „Esi mans žēlīgs, ak, Kungs, jo es Tevi piesaucu augu dienu!“, raksta: „augu dienu nozīmē visu laiku, bez apstājas… Kā viens cilvēks var dzīvot līdz pat pasaules galam? Jo lūdzas Kristus locekļi, kas savā starpā ir viens — daži, kas jau atdusas Kristū, citi, kas Viņu lūdz šobrīd, vēl citi, kas Viņu piesauks, kad mēs jau būsim miruši, un vēl citi — kas turpinās lūgties arī pēc viņiem.“ (Sv. Augustīns, Enarrationes in Psalmos, 85, 5 (PL 37, 1085)) Vai jūs neaizkustina iespēja piedalīties Radītāja pagodināšanā, kas turpinās cauri gadsimtiem? Cilvēks kļūst patiesi liels, kad viņš atzīst, ka ir Dieva mīļotā radība un sauc uz Tēvu tota die — ik brīdi, savu šīs zemes svētceļojumu ejot.