Josemaría Escrivá Obras
251

Kā viens no Evaņģēlija notikumu aculieciniekiem

Šo trīsdesmit priesterības gadu laikā man neatlaidīgi atgādinot par nepieciešamību lūgties un par iespēju visu mūsu dzīvi pārvērst nepārtrauktā lūgšanā, bija cilvēki, kas vaicāja, vai tas maz ir iespējams. Atbilde ir — jā. Turklāt šī vienotība ar Kungu neatšķir mūs no pasaules un nedara par dīvaiņiem, kam sveša apkārt notiekošā dzīve.

Ja Dievs mūs ir radījis, atpestījis un mīl līdz pat tādam mēram, ka mūsu dēļ atdeva savu Viendzimušo Dēlu (sal. 3, 16); ja Dievs mūs ik dienas gaida kā Tēvs līdzībā par pazudušo dēlu (sal. Lk 15, 11-32), kā gan varam iedomāties, ka Viņš nevēlas, lai attiecamies pret Viņu kā mīloši bērni? Dīvaini būtu ar Dievu nerunāt, no Viņa nošķirties, par Viņu aizmirst un dzīvot, veltījot sevi nodarbēm, kas mums neļauj sadzirdēt Viņa nepārtrauktos žēlastības aicinājumus.

Iepriekšējais Skatīties grāmatas nodaļu Nākamais