Zveja

„Es sūtīšu daudz zvejnieku, saka tas Kungs, tie tos ķers kā zivis.“ (Jer 16, 16) Šādi — kā zveju —Dievs skaidro lielo darbu, kas mums uzticēts. Gan literatūrā, gan arī ikdienišķās sarunās mūsu šīs pasaules dzīve nereti tiek salīdzināta ar jūru, un šajā salīdzinājumā ir daudz patiesības. Arī cilvēka dzīvē tāpat kā jūrā ir gan miera, gan vētru periodi, brīži, kad pūš viegla vēsmiņa un brīži, kad plosās brāzmaini vēji. Tik bieži cilvēki kuģo bīstamos ūdeņos, cīnās ar milzu viļņiem un piedzīvo vētras. Iespējams, šo braucienu pat pavada troksnis — viņi izliekas esam priecīgi un skaļi, taču tie ir māksloti smiekli, aiz kuriem tiek slēpta vilšanās un sarūgtinājums par dzīvi, kurā trūkst mīlestības un sapratnes. Kā plēsīgas zivis cilvēki aprij viens otru.

Dieva bērnu uzdevums ir, cienot citu brīvo gribu, — palīdzēt visiem cilvēkiem iekļūt Kunga tīklā, lai dzīvotu mīlestībā. Ja esam kristieši, mums jākļūst par tādiem zvejniekiem, kādus apraksta pravietis Jeremija, un par kādiem vairākkārt runā arī Jēzus Kristus, sakot Pēterim un Andrejam: „Sekojiet man, un es jūs padarīšu par cilvēku zvejniekiem.“ (Mt 4, 19)