Brīvības jēga

Mēs nekad nevarēsim pilnībā izprast Jēzus brīvību. Tā ir neizmērojama, bezgalīga — gluži kā Viņa mīlestība. Tomēr tam nenovērtējamajam dārgumam, kas ir Viņa augstsirdīgais upuris, vajadzētu mudināt mūs sev jautāt: „Kādēļ, Kungs, Tu man esi piešķīris šo privilēģiju, ka varu Tev sekot, bet tiklab arī — novērsties no Tevis?“ Tas mums palīdzēs saprast, ka brīvība tiek izmantota pareizi tad, kad tā tiek vērsta uz labo; savukārt — tās virziens ir kļūdains, ja cilvēki šīs tiesības izmanto, lai novērstos no visu mīlestību Mīlestības, lai to atstātu. Personiskā brīvība, kuru es aizstāvu un vienmēr aizstāvēšu, cik vien tas būs manos spēkos, liek man ar dziļu pārliecību, kaut arī es labi apzinos savu vājumu, prasīt: „Kungs, saki, ko Tu gaidi no manis, lai es to varētu brīvprātīgi izpildīt!“ Atbildi mums sniedz pats Kristus: veritas liberabit vos, „patiesība darīs jūs brīvus.“ (Jņ 8, 32) Kas ir tā patiesība, ar ko sākas un noslēdzas brīvības ceļš visā mūsu dzīvē? Es jums to īsumā izklāstīšu ar prieku un noteiktību, kas balstās pārliecībā, ka pastāv cieša saikne starp Dievu un Viņa radībām. Tā ir patiesība, kas mums atklāj, ka nākam no Dieva rokām; ka esam Vissvētākās Trīsvienības izredzētie, Visvarenā Tēva bērni. Es lūdzu mūsu Kungu, lai Viņš mums palīdz pieņemt šo patiesību ar visu sirdi, izbaudīt to no dienas dienā; vienīgi tad mēs rīkosimies kā patiesi brīvi cilvēki. Neaizmirstiet — ikviens, kurš neapzinās, ka ir Dieva bērns, nepazīst dziļāko patiesību par sevi. Viņa rīcībai pietrūkst pašdisciplīnas un savaldības, kas tik raksturīga cilvēkiem, kuri mīl mūsu Kungu pāri visam.

Esiet pārliecināti: lai nokļūtu Debesīs, mums sevi jāatdod brīvi, pilnīgi, pastāvīgi un brīvprātīgi. Tomēr ar brīvību pašu par sevi vēl nepietiek: tai ir nepieciešams ceļvedis — polārzvaigzne. „Dvēsele nevar progresēt, ja tai nav kāds, kas to vada; tieši tādēļ tā ir atpestīta, lai tās Karalis būtu Kristus, kura „jūgs ir tīkams un nasta viegla“ (Mt 11, 30), un nevis sātans, kura kundzība ir nospiedoša.“ (Origēns, Commentarii in Epistolam ad Romanos, 5, 6 (PG 14, 1034—1035))

Nepadodieties to cilvēku maldiem, kuri mierina sevi ar skumīgu klaigāšanu: Brīvība! Brīvība! Viņu sauciens bieži vien slēpj sevī traģisku paverdzināšanu, jo kļūdainās izvēles neatbrīvo. Vienīgi Kristus mūs atbrīvo (sal. Gal 4, 31), jo Viņš vienīgais ir „ceļš, patiesība un dzīvība.“ (Jņ 14, 6)