Dosimies šajā dievišķajā zvejā kopā ar Kristu. „Bet notika, kad Viņš stāvēja pie Ģenezaretes ezera, ka ļaudis spiedās pie Viņa, lai klausītos Dieva vārdu.“ (Lk 5, 1) Tāpat kā mūsu laikos! Vai neredzat, ka cilvēki alkst dzirdēt Dieva vēsti, lai arī ārēji to neizrāda? Iespējams, ir tādi, kas vienkārši aizmirsuši Kristus mācību, citi, ne savas vainas pēc, —to nekad nav dzirdējuši un domā, ka reliģija ir kaut kas svešs un nesaprotams. Taču varat būt droši, ka vienmēr pienāk brīdis, kad cilvēka dvēsele vairs nevar tā turpināt, kad ar ierasto lietu skaidrojumu tai vairs nepietiek un viltus praviešu meli to vairs neapmierina. Un lai arī šajā brīdī pats cilvēks to vēl neatzīst, viņš alkst remdēt savu garīgo izsalkumu, rodot atbildes uz dvēseli tirdošajiem jautājumiem, Kunga mācībā.

Ieklausīsimies svētā Lūkasa stāstījumā: „Un Viņš redzēja divas laivas atrodamies pie ezera; bet zvejnieki bija izkāpuši un skaloja tīklus. Bet Viņš, iekāpis vienā laivā, kas piederēja Sīmanim, lūdza to atbīdīt nedaudz no malas; un Viņš sēžot laivā, mācīja ļaudis.“ (Lk 5, 2-3) Beidzis savu mācību, Viņš sacīja Sīmanim: „Dodies dziļāk un izmet savus tīklus zvejai!“ (Lk 5, 4) Patiesībā tas ir Kristus, kurš vada laivu. Viņš pats sagatavo to darbam; tāpēc Viņš ir nācis pasaulē — rūpēties, lai Viņa brāļi atrastu ceļu uz Debesu godību un Tēva mīlestību. Kristīgais apustulāts nav mūsu izgudrojums. Mēs cilvēki ar savu neveiklību un ticības trūkumu to drīzāk nereti apgrūtinām.