261

„Bet Sīmanis atbildēja un sacīja Viņam: Mācītāj, visu nakti mēs strādājām, bet nekā nesazvejojām.“ (Lk 5, 5) Pētera atbilde šķiet prātīga. Nakts stundas bija viņu ierastais zvejas laiks, taču šajā reizē tas nebija vainagojies ar lomu. Kāds gan pamats domāt, ka dienas laikā viņiem veiksies labāk? Neraugoties uz to, Pēteris tic: „tomēr Tavā vārdā es izmetīšu tīklu.“ (Lk 5, 5) Viņš nolemj rīkoties pēc Kristus padoma — strādāt, paļaujoties uz Kunga vārdu. Kas notika tālāk? „Un viņi, to izdarījuši, noķēra lielu daudzumu zivju, tā ka viņu tīkls plīsa. Un viņi māja biedriem, kas bija otrā laivā, lai tie nāk un palīdz viņiem. Un tie piebrauca; un viņi piepildīja abas laivas, tā ka tās gandrīz grima.“ (Lk 5, 6-7)

Toreiz, izbraucot jūrā ar saviem mācekļiem, Jēzus nedomāja tikai par šo lomu. Tādēļ, kad Pēteris nokrīt pie Viņa kājām un pazemīgi atzīstas: „Aizej no manis, Kungs, jo es esmu grēcīgs cilvēks!“, Kristus viņam atbild: „Nebīsties, no šī laika tu zvejosi cilvēkus.“ (Lk 5, 8, 10) Un arī šajā jaunajā darbā netrūks dievišķās palīdzības. Par spīti apustuļu personiskajiem trūkumiem un vājībām caur viņiem tiks veikti lieli brīnumi.

Šis numurs citā valodā