Aizvien esmu sludinājis par šo pārdabisko un reizē arī cilvēcisko iespēju, ko mūsu Debesu Tēvs ir ielicis savu bērnu rokās, — mēs varam piedalīties Kristus īstenotajā atpestīšanā. Esmu bezgala priecīgs par to lasīt jau Baznīcas tēvu rakstītajā. Lūk, svētais Gregors Lielais skaidro: „kristieši iznīcina čūskas, kad viņi cenšas izravēt no savu tuvāko sirds ļaunumu, aicinot viņus darīt labu… Kristieši uzliek rokas slimniekiem, lai tos dziedinātu, kad, redzot, ka tuvākais sāk pagurt un vilcinās darīt labu, tie visādi steidzas viņam palīgā, stiprinot viņu ar savu piemēru. Šie brīnumi ir vēl lielāki, jo tie notiek garīgajā laukā, dāvājot dzīvību dvēselēm, ne — miesai. Arī jūs, ja vien nepametīsiet novārtā garīgo cīņu, ar Dieva palīdzību varēsiet darīt šādus brīnumus.“ (Sv. Gregors Lielais, Homiliae in Evangelia, 29, 4 (PL 76, 1215—1216))

Dievs vēlas, lai visi cilvēki tiktu atpestīti. Tas ir aicinājums un arī atbildība, kas gulstas uz ikviena pleciem. Baznīca nav vieta, kur patverties saujiņai izredzēto. „Vai tad varenā Baznīca ir tikai mazs zemes pleķītis? Baznīca — tā ir visa pasaule.“ (Sv. Augustīns, Enarrationes in Psalmos, 21, 2, 26 (PL 36, 177)) Tā rakstīja svētais Augustīns, piemetinot: „lai arī kur tu ietu, visur ir Kristus. Tu esi ieguvis mantojumu, kas sniedzas līdz pat zemes robežām; nāc un valdi pār to kopā ar Mani.“ (Sv. Augustīns, Enarrationes in Psalmos, 21, 2, 30 (PL 36, 180)) Vai atceraties, kas notika ar zvejas tīkliem pēc tam, kad Sīmanis un Andrejs paklausīja Kunga aicinājumam? Tie bija pārpildīti ar zivīm. Dievs dedzīgi vēlas, lai Viņa nams būtu pilns. (sal. Lk 14, 23) Viņš ir Tēvs un Viņam patīk, ka Viņa bērni pulcējas ap Viņu.