Kas tad mainās? Tas, ka dvēselei, kopš viņā tāpat kā Pētera laivā tagad ir Kristus, paveras daudz plašāki horizonti, stiprāka ir apņēmība kalpot un neapslāpējama ir vēlēšanās it visām radībām stāstīt par magnalia Dei (Apd 2, 11) — „Dieva lielajiem darbiem“, ko Kungs dara, ja vien Viņam to ļaujam. Šeit es gribētu teikt, ka priestera amats, ja tā to var nosaukt, ir dievišķs un sabiedrisks kalpojums, kas ir tik prasīgs pret tā veicēju, ka ietver sevī itin visu, ko viņš dara. Līdz pat tādam mēram, ka, ja ir kāds priesteris, kuram paliek brīvs laiks, ko veltīt citām — ar kalpojumu nesaistītām nodarbēm —, viņš var būt drošs, ka nepilda savus priestera pienākumus pilnīgi.

„Tur bija kopā Sīmanis Pēteris un Toms, saukts Dvīnis, un Natanaēls, kas bija no Galilejas Kānas, un Zebedeja dēli, un vēl citi divi no Viņa mācekļiem. Sīmanis Pēteris sacīja viņiem: Es eju zvejot. Tie sacīja viņam: Arī mēs iesim tev līdz. Un viņi izgāja un iekāpa laivā, bet tanī naktī nekā neieguva. Bet rītausmā Jēzus stāvēja krastā; tomēr mācekļi nepazina, ka tas ir Jēzus.“ (Jņ 21, 2-4)

Viņš ir turpat līdzās saviem apustuļiem, blakus dvēselēm, kas atdevušas sevi Viņam, tomēr viņi Jēzu nepazīst. Cik gan daudz reižu Kristus ir ne vien blakus mums, bet pat mūsos, turpretim mēs dzīvojam tik piezemēti un pasaulīgi, ka Viņu nemaz nemanām. Kristus ir līdzās, bet nesaņem no saviem bērniem nevienu siltu skatienu, nevienu mīlošu vārdu, nevienu sirsnīgu mīlestības apliecinājumu.