„Mācekļi“, raksta svētais Jānis „nepazina, ka tas ir Jēzus. Tad Jēzus viņiem sacīja: Bērni, vai jums ir kas ēdams?“ (Jņ 21, 4-5) Šī tik vienkāršā un sirsnīgā aina, veids, kā Kristus uzrunā savus mācekļus, mani piepilda ar neizsakāmu prieku! To saka Jēzus — Dievs — Viņš, kuram jau ir pēc augšāmcelšanās apskaidrota miesa! „Izmetiet tīklu laivas labajā pusē un jūs atradīsiet. Tad viņi izmeta un vairs nespēja to pavilkt zivju daudzuma dēļ.“ (Jņ 21, 6) Tagad apustuļi saprot. Viņi atceras, ka Mācītājs bija teicis: „Jūs būsiet cilvēku zvejnieki — apustuļi.“ Viņi saprot, ka nekas nav neiespējams, jo tas ir pats Kristus, kurš vada viņu zvejas laivu.

„Tad māceklis, ko Jēzus mīlēja, sacīja Pēterim: Tas ir Kungs!“ (Jņ 21, 7) Mīlestība ļauj Jānim pazīt Jēzu jau no iztālēm. Mīlestība ir tā, kas palīdz mums pamanīt vissmalkākās nianses. Šis apustulis, kurš bija vēl tikai pusaugu zēns, mīlēja Kristu ar visu savas nevainīgās sirds šķīstību un maigumu, un savas patiesās pieķeršanās vadīts, iesaucās: Tas ir Kungs!

„Sīmanis Pēteris, dzirdēdams, ka tas ir Kungs, apjoza virsdrēbes (jo bija izģērbies) un metās jūrā.“ (Jņ 21, 7) Pēteris — tā ir ticība. Viņš brīnišķīgas izlēmības pilns metas ūdenī. Cik tālu tiktu mēs, ja vien mums būtu Jāņa mīlestība un Pētera ticība?