267

Dvēseles pieder Dievam

„Bet citi mācekļi brauca laivā, vilkdami tīklu ar zivīm (jo tie nebija tālu no krasta, bet tikai apmēram divsimt olekšu).“ (21, 8) Un tūlīt pat viņi noliek zivis pie Kunga kājām, jo tās pieder Viņam. Arī mums ir jāiemācās, ka dvēseles pieder Dievam un neviens šajā pasaulē nav tiesīgs piesavināties to, kas ir Kunga, un Baznīcas apustulāts — tā vēstījums un pestījošā realitāte — nebalstās vis cilvēku nopelnos, bet gan Dieva žēlastībā.

„Vai tu mani mīli?“, trīs reizes Jēzus vaicā Pēterim, tādējādi it kā ļaujot apustulim atlīdzināt par savu trīskāršo noliegumu. Guvis rūgto mācību par paša nelietīgumu, Pēteris, apzinoties savu vājumu, labi zina, ka skaļi un pārsteidzīgi solījumi nav nekā vērti, tādēļ visu ieliek Kristus rokās. „Tiešām, Kungs, Tu zini, ka es Tevi mīlu! (...) Kungs, Tu visu zini; Tu zini, ka es Tevi mīlu!“ (21, 15-17) Un kāda ir Kristus atbilde? „Gani manus jērus!“ (, 21, 15-17) „Manus“ nevis „tavus“ vai „jūsu“! Jo Viņš ir radījis cilvēku, Viņš ir to atpestījis, Viņš ar savām asinīm — vēlos to atkārtot — ir atpircis ikvienu dvēseli!

Kad 5.gs. donātisti rīkoja uzbrukumus katoļiem, viņi vērsās pret Hiponas bīskapu Augustīnu, sakot, ka viņš nedrīkst sludināt patiesību, jo bijis liels grēcinieks. Svētais Augustīns saviem ticības brāļiem ieteica uz to atbildēt šādi: „Augustīns ir Katoļu Baznīcas bīskaps. Viņš nes savu grēku nastu, par ko tam nāksies atbildēt Dieva priekšā. Es viņu iepazinu kā labu cilvēku. Ja viņš ir ļauns, viņš pats to zina; bet, ja viņš ir labs, tomēr ne jau uz viņu es lieku savu cerību, jo pirmais, ko iemācījos Katoļu Baznīcā, ir nelikt savu cerību uz cilvēkiem.“ (Sv. Augustīns, Enarrationes in Psalmos, 36, 3, 20 (PL 36, 395))

Tas nav mūsu apustulāts, ko veicam. Mēs darām to, ko vēlas Dievs, un ko Viņš mums ir pavēlējis, sakot: „Ejiet pa visu pasauli un sludiniet Evaņģēliju visai radībai!“ (Mk 16, 15) Mēs esam Kristus apustuļi; kļūdas, ko pieļaujam šajā ceļā, ir mūsu pašu, bet apustulāta augļi —Viņa.

Šis numurs citā valodā