Šis ir piemērots brīdis atcerēties kādu epizodi, kas ļoti spilgti atklāj pirmo kristiešu brīnišķīgo apustuliskā gara dedzību. Nebija pagājis pat ne ceturtdaļgadsimts kopš Jēzus Uzkāpšanas Debesīs, bet daudzās pilsētās un ciemos jau bija izplatījusies Viņa slava. Efezā ieradās kāds vīrs vārdā Apolls — „labs Rakstu pazinējs un daiļrunīgs. Viņš bija mācīts Kunga ceļā un dedzīgs garā, runāja un cītīgi mācīja to, kas attiecas uz Jēzu, pats pazīdams tikai Jāņa kristību.“ (Apd 18, 24-25) Šī vīra prātā jau bija atmirdzējusi Kristus gaismas atblāzma: viņš bija dzirdējis runājam par Jēzu un stāstīja par Kungu arī citiem. Tomēr, lai iemantotu ticības pilnību un līdz galam iemīlētu Jēzu, viņam mazliet vēl pietrūka. Apollu dzirdēja kāds kristiešu pāris — Akvils un Priskilla. Viņi nepalika pasīvi un vienaldzīgi, domājot: šis jau zina diezgan, kamdēļ gan mums viņam vēl ko mācīt? Tā kā Akvils un Priskilla bija dvēseles, kurās mājoja patiesas apustuliskās rūpes, viņi „paņēma viņu pie sevis un vēl rūpīgāk paskaidroja viņam Kunga ceļu.“ (Apd 18, 26)