Nostājoties Dieva priekšā, pajautāsim sev vēlreiz: „Kungs, kādēļ Tu mums esi piešķīris šo varu? Kādēļ Tu esi devis mums šo iespēju Tevi izvēlēties vai noraidīt? Tu gribi, lai mēs to izmantotu pareizi. Kungs, ko Tu vēlies, lai es daru?“ (sal. Apd 9, 6) Viņa atbilde ir konkrēta un pilnīgi skaidra: „Mīli savu Dievu to Kungu no visas savas sirds, no visas savas dvēseles un no visa sava prāta!“ (Mt 22, 37)

Vai redzat? Brīvība savu patieso nozīmi iegūst tad, kad to izmanto, lai kalpotu patiesībai, kas atpestī; kad to izmanto, lai meklētu Dieva bezgalīgo Mīlestību, kas mūs atbrīvo no visām verdzības formām. Ar katru dienu manī pieaug karsta vēlēšanās pavēstīt visai pasaulei par šo kristieša neizmērojamo dārgumu: par Dieva bērnu godības brīvību! (sal. Rom 8, 21) Tādējādi „labā griba“ māca mūs tiekties pēc „labā, kad esam to atšķīruši no ļaunā.“ (Sv. Maksims Apliecinātājs, Capita de Charitate, 2, 32 (PG 90, 995)

Pārdomāsim vēl kādu būtisku jautājumu, kas liek mums paraudzīties uz to lielo atbildību, kas gulstas uz mūsu sirdsapziņas. Neviens nevar izdarīt izvēli mūsu vietā: „Cilvēka augstākā cieņa balstās tajā, ka viņš ir vērsts uz labo pats no sevis, nevis ar citu starpniecību.“ (Sv. Akvīnas Toms, Super Epistolas S. Pauli lectura. Ad. Romanos, cap. II, lect. III, 217 (ed. Marietti, Torino, 1953) Daudzi no mums katolisko ticību esam mantojuši no vecākiem, un, pateicoties Dieva žēlastībai, pārdabiskā dzīve mūsu dvēselēs aizsākās jau tajā brīdī, kad vēl kā jaundzimušie tikām nokristīti. Taču savu apņemšanos mīlēt Dievu vairāk par visu mums ir jāatjauno ik dienas visas dzīves garumā. „Kristietis, patiess kristietis, ir tas, kurš pakļaujas viena vienīgā Dieva Vārda likumam“ (Origēns, Contra Celsum, 8, 36 (PG. 11, 1571), neizvirzot nekādus nosacījumus savai paklausībai; tas, kurš vienmēr ir gatavs pretoties sātana kārdinājumiem ar tādu pašu noteiktību kā Kristus: „Pielūdz Dievu, savu Kungu, un Viņam vienam kalpo!“ (Mt 4, 1-11)