Marijas Dieva Mātes stāvoklis ir viņas pilnības un īpašās izredzētības sakne. Šī iemesla dēļ viņa tika bezvainīgi ieņemta un ir žēlastības pilna; viņa ir mūžam jaunava un ar miesu un dvēseli tika uzņemta Debesīs un kronēta par Karalieni visai radībai pāri pār visiem eņģeļiem un svētajiem. Par viņu lielāks ir vienīgi Dievs. „Tā kā Vissvētākā Jaunava Marija ir Dievmāte, viņai piemīt zināmā mērā neizmērojama cieņa, ko tā saņēmusi no bezgalīgā labuma, kas ir Dievs.“ (Sv. Akvīnas Toms, Summa Theologiae, I, q. 25, a. 6.) Šeit nedraud briesmas ko pārspīlēt. Mēs nekad nevarēsim līdz galam izdibināt šo neizsakāmo noslēpumu, nedz arī pietiekami pateikties mūsu Mātei par to, ka viņa mūs ir ievedusi tik lielā tuvībā ar Vissvētāko Trīsvienību.

Mēs bijām grēcinieki un Dieva ienaidnieki. Atpestīšana ne tikai atbrīvoja mūs no grēka un samierināja ar Kungu, bet arī padarīja mūs par Dieva bērniem un dāvāja mums Māti — to pašu Māti, kura dzemdēja Vārdu, kad Viņš pieņēma cilvēka dabu. Vai ir iespējama vēl lielāka un augstsirdīgāka mīlestība? Dievs ilgojās mūs atpestīt un savā bezgalīgajā gudrībā būtu varējis izvēlēties daudz un dažādus veidus, lai īstenotu savu vissvēto Gribu. Taču Viņš izvēlējās ceļu, kas kliedē jebkuras šaubas par mūsu glābšanu un pagodināšanu. „Kā pirmais Ādams nepiedzima no vīrieša un sievietes, bet viņa miesa tika izveidota no zemes, tā arī pēdējais Ādams, kuram vajadzēja dziedināt pirmā Ādama brūces, pieņēma miesu, veidotu Vissvētākās Jaunavas klēpī, lai savā miesā būtu līdzīgs to miesai, kas sagrēkoja.“ (Sv. Bazilijs, Commentarius in Isaiam, 7, 201 (PG 30, 466))