277

Daiļās mīlestības Māte

Ego quasi vitis fructificavi…„Kā terebints es plešu savus zarus, godības un žēlastības zarus; kā vīna stāds es lieku raisīties priekam un, pateicoties godībai un bagatībai, saplaukstu ziedos.“ (Sīr 24, 23) (tulkotāja piezīme: Šī atsauce ņemta no Bībeles Vulgātas tulkojuma, ko lietoja Katoļu Baznīcā grāmatas „Dieva draugi“ tapšanas laikā. Latvijas Bībeles biedrības tulkotajās Vecās Derības Deitero-kanoniskajās grāmatās tā atbilst Sīr 24, 16-17). Mēs dzirdējām šos vārdus šodienas liturģijā. Lai mūsu un visu kristiešu dvēseles bagātīgi piepilda šī maigā ziedu smarža, kas ir veltīšanās mūsu Mātei, un lai tā mums palīdz pilnībā paļauties uz viņu, kas mūs nemitīgi sargā.

„Es esmu daiļās mīlestības un bijības, atziņas un svētās cerības Māte.“ (Sīr 24, 24) (tulkotāja piezīme: Latviski tulkotajās Deitero-kanoniskajās grāmatās — Sīr 24, 18). Tā mums šodien māca Marija. Viņa rāda mums patiesu mīlestību, šķīstu dzīvi, jūtīgu un dedzīgu sirdi, kas māca mums uzticīgi kalpot Baznīcai. Šī nav parasta mīlestība. Šī ir mīlestība, kurā nav vietas nodevībai un aprēķinam, mīlestība, kas neaizmirst. Tīra, skaista — jo tā sākas un beidzas Dievā, kurš ir trīskārt Svēts, kurš ir viss Skaistums, viss Labums un visa Varenība.

Taču šeit tiek runāts arī par bijību jeb bailēm (tulkotāja piezīme: Spāņu valodā vārdam „temor“ ir divas nozīmes — bijība un bailes. Šeit Sv. Hosemarija grib paskaidrot, ka bijība nekādā gadījumā nav bailes no Dieva, lai arī kāds tā varētu domāt. Tā ir cieņa un mīlestība pret Viņu). Tomēr vienīgās un lielākās bailes, ko varu iztēloties, ir bailes novērsties un attālināties no Dieva, kas ir Mīlestība. Jo mūsu Kungs nevēlas, lai esam bailīgi, gļēvi vai veltījamies Viņam ne līdz galam — it kā sevi taupot, no kaut kā baiļojoties. Viņš grib, lai esam bezbailīgi, drosmīgi, gatavi uz visu. Bijība, par kuru mums atgādina Svētie Raksti, liek mums atcerēties vaimanas, par ko lasām kādā citā Rakstu vietā: „Es meklēju savu draugu, ko tā mīl mana dvēsele, bet es viņu neatradu.“ (Dz 3, 1)

Tā mēdz notikt, kad cilvēks nav pilnībā sapratis, ko tas īsti nozīmē — mīlēt Dievu. Tad gadās, ka mūsu sirdi aizrauj lietas, kas neved pie Kunga, un tā mūsu skatiens Viņu pazaudē. Citreiz tas var būt ir pats Kungs, kurš, Viņam vien zināmu iesmeslu dēļ, nolemj paslēpties. Tādās reizēs Dievs mūs iedrošina Viņu meklēt vēl dedzīgāk un, kad esam Viņu atraduši, mēs no prieka izsaucamies: „Es viņu turu ciet un neatlaidīšu viņu.“ (Dz 3, 4)

Šis numurs citā valodā