28

Brīvība un sevis veltīšana

Dieva mīlestība ir greizsirdīga. Tā nebūs apmierināta, ja uz tikšanos nāksim, izvirzīdami nosacījumus. Tā neizsakāmi ilgojas, lai dāvājam sevi pilnībā un nepaturam savā sirdī nevienu tumšu stūrīti, līdz kuram nevarētu aizsniegties žēlastības prieks, laime un pārdabiskās dāvanas. Iespējams jūs domājat: „Vai tikai es nezaudēšu savu brīvību, ja atbildēšu šai dievišķajai Mīlestībai?“

Ceru, ka ar Kunga palīdzību, kurš vada šo mūsu lūgšanu un mūs apgaismo, šis jautājums jums un man kļūs skaidrāks. Ikviens no mums kaut reizi ir piedzīvojis, ka kalpošana Kristum, mūsu Kungam, sevī ietver arī ciešanas un nogurumu; ja mēs to noliegtu, tas nozīmētu, ka Dievu vēl neesam satikuši. Tomēr mīloša dvēsele zina, ka tad, kad nāk šīs ciešanas, to grūtums ir pārejošs, un drīz vien dvēsele piedzīvo, ka „jūgs ir tīkams un nasta viegla“ (Mt 11, 29-30), jo to uz saviem pleciem tāpat kā krusta koku brīdī, kad izšķīrās jautājums par mūsu mūžīgo svētlaimi, nes Jēzus. Tomēr ir cilvēki, kas to nesaprot. Viņi saceļas pret Radītāju; tā ir skumja, zemiska un bezspēcīga dumpošanās. Viņi akli atkārto to pašu bezjēdzīgo žēlošanos, ko lasām psalmos: „Sarausim viņu važas un metīsim prom viņu saistekļus!“ (Ps 2, 3) Šie cilvēki vairās no grūtībām, kas ir neizbēgamas, ja gribam savus ikdienas pienākumus pildīt ar klusu varonību, dabiskumu, bez ārišķības vai vaimanāšanas. Viņi nesaprot, ka pat tad, ja Dieva Griba liekas sāpīga un tās prasības šķietami ievaino, tā tomēr pilnībā saskan ar mūsu brīvību, kas ir atrodama vienīgi Dievā un Viņa nodomos.

Šis numurs citā valodā