280

Tikpat bieži mierīgā un klusā lūgšanā pārdomāsim visu, ko esam kādreiz dzirdējuši par mūsu Māti. Tādējādi gluži nemanot mūsu dvēselē tiks ierakstīts viņas dzīvesstāsts, kas iedrošinās mūs bez vilcināšanās vērsties pie viņas; it sevišķi brīžos, kad jutīsim, ka citur vairs nav kur patverties. Tas var izklausīties savtīgi no mūsu puses. Tā, protams, arī ir; bet vai tad mātes nezina, ka mēs — bērni parasti mēdzam būt nedaudz savtīgi un bieži vien vēršamies pie viņām tikai kā pie pēdējā glābiņa? Viņas to ļoti labi zina, taču par to neuztraucas, jo viņas ir mammas, un viņu nesavtīgā mīlestība pat aiz mūsu šķietamā egoisma spēj saskatīt bērna pieķeršanos un paļāvības pilno uzticēšanos.

Ar to es negribu teikt, ka man vai tev mūsu veltīšanos Vissvētākajai Jaunavai Marijai vajadzētu atlikt vienīgi uz brīžiem, kad no mūsu krūtīm gluži dabiski izlaužas izmisīgi palīgā saucieni. Tomēr domāju, ka mums arī nevajadzētu kaunēties, ja laiku pa laikam tā notiek. Mātes nepieraksta un neskaita mīlestības un pieķēršanās apliecinājumus, ko saņēmušas no saviem bērniem, nedz arī tos vērtē, sver un mēra ar grāmatveža precizitāti. Pat mazākā viņu bērnu mīlestības izpausme viņām šķiet salda kā medus, un viņas sevi bagātīgi dāvā pretī, sniedzot daudz vairāk nekā saņēmušas. Ja jau šajā pasaulē labas mātes tā rīkojas, tad iedomājieties, cik gan daudz vairāk mēs varam sagaidīt no mūsu Vissvētākās Mātes Marijas.

Šis numurs citā valodā