Vēlos jums atstāstīt savu sarunu ar kādu labu kristieti, kuram varbūt trūka teoloģisko zināšanu, bet kurš toties ļoti mīlēja mūsu Kundzi. Viņa teiktajam piemita zināms naivums, bet tai pašā laikā arī nesalaužama — vienkārša, neskolota cilvēka loģika.

„Man vajag par to ar kādu parunāt,“ viņš man kādu reizi teica. „Mani ļoti satrauc dažas mūsdienās notiekošās lietas. Gatavojoties pašreizējam Koncilam un arī paša Koncila laikā tika izteikti priekšlikumi iekļaut „tēmu par Vissvētāko Jaunavu“. Tieši tā — „tēmu“! Vai tad tā bērni runā par savu māti? Vai tad tā mūsu tēvi apliecināja savu ticību? Kopš kura laika mīlestība uz Vissvētāko Jaunavu ir kļuvusi par „tēmu“, kas būtu jāapspriež?“

„Ja nu reiz ir kaut kas, kas nekādā veidā nav savienojams ar mīlestību, tad tā ir skopulība. Un man nerūp, ka tas no manas puses varētu izklausīties pārāk skarbi,“ viņš turpināja. „Ja es par to klusētu, tas būtu tikpat kā apvainot mūsu Svēto Māti. Koncilā viņi diskutēja par to, vai tas ir, vai nav pareizi saukt Jaunavu Mariju par Baznīcas Māti. Man negribas iedziļināties niansēs, bet, ja Marija ir Dievmāte un līdz ar to arī visu kristiešu Māte, kā tad Viņa var nebūt arī Māte Baznīcai, kas apvieno visus, kas ir kristīti un atdzimuši Kristū, Viņas Dēlā?“

„Nesaprotu,“ viņš turpināja, „no kurienes nāk tāda sīkstulība un vēlēšanās liegt mūsu Kundzei šo goda nosaukumu. Baznīcas ticībai taču būtu jābūt pilnīgi citādai! Vissvētākās Jaunavas „tēma“! Vai tad bērni apspriež „tēmu“ par mīlestību uz savu māti? Viņi to mīl, un viss. Un ja viņi ir labi bērni, viņi to mīl ļoti stipri. Vienīgi vienaldzīgi svešinieki šeit varētu runāt par „tēmām“ un „projektiem“.“ Tā šī vienkāršā un ārkārtīgi dievbijīgā dvēsele man uzticēja savas patiesās un dievbijības pilnās, kaut objektīvi — nepamatotās — raizes.