Ticības, cerības un mīlestības skolotāja

„Marija ar savu mīlestību palīdzēja Baznīcā piedzimt ticīgajiem, kas ir Kristus — Baznīcas Galvas un Marijas miesīgā Dēla — locekļi.“ (Sv. Augustīns, De Sancta Virginitate, 6 (PL 40, 399)) Būdama Māte, Marija mūs māca. Un kā jau māte viņa dara to klusām, nemanāmi. Ir vajadzīga smalka un jūtīga dvēsele, lai saprastu to, ko viņa mums atklāj ne arī vārdiem vai solījumiem, bet gan — darbiem.

Viņa māca mums ticēt. „Svētīga tu esi ticēdama, ka tas izpildīsies, ko Kungs tev sacījis.“ (Lk 1, 45) Ar šiem vārdiem viņu sveicināja viņas māsīca Elizabete, kad mūsu Kundze devās kalnos viņu apciemot. Marijas ticības akts bija brīnišķīgs: „Lūk, es esmu Kunga kalpone, lai man notiek pēc tava vārda.“ (Lk 1, 38) Kad piedzimst viņas Dēls, Jaunavai Marijai ir iespēja pašai savām acīm skatīt Dieva varenību virs zemes: redzēt eņģeļu kori, vērot kā vienkāršie ganiņi un pasaules varenie nāk, lai pielūgtu Bērnu. Taču tad svētajai Ģimenei nākas doties uz Ēģipti, lai izbēgtu no Hēroda noziedzīgajiem plāniem. Un pēc tam seko klusums: trīsdesmit gari vienkāršas un ikdienišķas dzīves gadi, kas aizrit gluži tāpat kā jebkurā citā mājā mazajā Galilejas ciematā.